"Kara lappuse" (1941-1944)

Otrajā darbības posmā no 1941. līdz 1944. gadam, vācu okupācijas laikā, apgāds atguva vārdu „Zelta Ābele” un izdeva vislielāko skaitu  grāmatu – 90, bet daļai šo izdevumu apdares kvalitāte krietni atpalika no pirmā posma elegances.

1941. gadā, atsākot izdevējdarbību, grāmatas vēl bija trīsdesmito gadu augstvērtīgajā apdares līmenī, jo bija saglabājušies vecie poligrāfijas materiāli. Palielinot izdoto grāmatu skaitu un metienu, pievēršoties lielāka formāta grāmatām, kā arī, sarūkot augstas kvalitātes papīra izmantošanas iespējām, „Zelta Ābele” kara gados zaudēja daļu no sākotnējā augstas kvalitātes standarta.

Bez  miniatūrizdevumiem „Zelta Ābele” izdeva arī lielāka formāta grāmatas. Tika izdota arī cita rakstura literatūra, piemēram, attēlu un dokumentu krājums „Baigais gads” 200 000 eksemplāros (1942), reprodukciju krājumi „Teodors Zaļkalns” ar 48 darbu attēliem un „Valdemārs Tone” ar 64 attēliem (1943).

1941.–1942. gadā „Zelta Ābele” nonāca apgāda „Latvju grāmata” paspārnē, kur starp daudzajiem izdevumiem uzmanību saista Jāņa Poruka (1871–1911) grāmata „Mārtiņš Gīze: stāsts iz Rīgas senatnes” ar A. Eglīša ilustrācijām (1941). Grāmata iespiesta uz papīra Elephant Bank Mill ar ūdenszīmēm, kurās attēloti  ēģiptieši, palmas, ziloņi.

No apgāda izdoto grāmatu klāsta noteikti jāizceļ bagātīgi ilustrētais izdevums „Das Lettische Buch” (1942) – par grāmatu izdošanas vēsturi Latvijā un īpaši par „Zelta Ābeli”. Izdevums tika sagatavots pēc sākotnēji iecerētā nelielā 1942. gada kataloga Leipcigas grāmatu izstādei. Leipcigā „Zelta Ābele” veiksmīgi eksponēja savus izdevumus.

Grāmatu cienītājus priecēja arī „Latvju dainas” (1942, 1943) ar Reiņa Birzgaļa (1907–1990) brīnišķīgajām ilustrācijām.

Vācu okupācijas laikā iznāk „Zelta Ābele: almanahs mākslai un rakstniecībai” Elzas Stērstes (1885–1976), Veronikas Strēlertes (1912–1995) un Valdemāra Damberga redakcijā (1943). Izdevuma vāku rotā grafiķa Jāņa Plēpja gravīra – ābeles stumbra un sakņu savijums, kas veido burtu L, un tas nepārprotami nozīmēja – Latvija.

„Zelta Ābeles” kara laika saturiskajam klāstam raksturīgi patriotiskie izdevumi. „Kara dainu” (1943) sastādītājs Jānis Rudzītis par izlasi rakstīja: „… pašas tautas radīta ideoloģiska dzeja, kas ar savu kvēlo tēvzemes mīlestības garu iedvesmo visus” [14]. Karavīriem frontē bija paredzēta  mazā formātā (15 x 10,5 cm) grāmatu sērija „Karavīra bibliotēka” (1943), no 5000 līdz 6000 eksemplāru vienā metienā. Šīs sērijas grāmatas bija poligrāfiski neizteiksmīgas, bet grūtajos laikmetu griežos neviens apgāds nevarēja nodrošināt labu kvalitāti.

„Zelta Ābeles” otrajā darbības posmā palika daudz nerealizētu ieceru. Par to liecina apgāda arhīvs, kas glabājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arhīvā atrodas vairākas liecības par mākslinieku iesāktajiem darbiem,  izdošanai sagatavotiem manuskriptiem. M. Goppera personālfonds aptver vairāk nekā 400 vienību un „sniedz …liecības par atsevišķu grāmatu izcelsmi, tapšanas gaitu un jau gatavo izdevumu likteņiem” [33].

1944. gadā, M. Goppers devās trimdā uz Zviedriju, līdz ar to „Zelta Ābele” darbību Rīgā pārtrauca.