Jaunā kārtība un pārmaiņu laiks. Medicīnas fakultāte no 1940. līdz 1950. gadam

Jaunā kārtība un pārmaiņu laiks. Medicīnas fakultāte no 1940. līdz 1950. gadam

Anatomijas katedras darbinieki 1940./1941. mācību gadā

Lielais pārmaiņu laiks, ko nesa padomju okupācija 1940. gadā, būtiski ietekmēja arī Medicīnas fakultāti. Padomju varai bija netīkams tradicionālās universitātes modelis, un jau 1941. gadā bija slepeni plāni veidot jaunu, no universitātes atdalītu medicīnas augstskolu, par ko liecina attiecīgā gada 4. jūnijā LK(b)P CK biroja sēdē pieņemtais lēmums „Par Medicīnas institūta organizēšanu”. Taču šīs pārmaiņas netika īstenotas laika trūkuma dēļ. Būtiskas pārmaiņas norisa kara beigās. Fakultātes darbība uz īsu brīdi apstājās, tā zaudēja vairākumu savu profesoru, pārējo mācībspēku, kā arī studentu. Daļa mācībspēku tika nomainīti, citi – represēti. Sekmīgi veidotās zinātniskās skolas (izņemot pāris) neguva turpinājumu. Arī uzreiz pēc kara Rīgas Medicīnas institūta izveidošana nebija reāli iespējama, jo vispirms nācās Medicīnas fakultāti atjaunot. Atjaunošana norisa straujā tempā, pateicoties enerģiskajam dekānam profesoram Paulam Stradiņam. Sekoja milzīgs studentu pieplūdums. Absolventu skaitu ietekmēja pāreja no sešgadīgās uz padomju piecgadīgo ārstniecības studiju programmu 1945. gadā un atkal uz sešgadīgo 1947. gadā. Tomēr 1946. gada LK(b) P CK biroja sēdē fakultātei tika izteikta vissīvākā kritika, raksturojot mācībspēkus kā politiski neuzticamus, kā arī pārmetot darbiniekiem nepietiekamu kvalifikāciju. Lai nostiprinātu Medicīnas fakultāti, tās darbā plaši tika iesaistīti mācībspēki – iebraucēji no citiem PSRS reģioniem, kuri pakāpeniski ieņēma vadošus posteņus un līdz ar to Latvijā ieviesa padomju augstskolu tradīcijas un darba kārtību. Iebraucēju īpatsvars un ietekme turpināja pieaugt.  

Praktiskā nodarbība Medicīnas fakultātē neilgi pirms tās atdalīšanas no toreizējās Latvijas Valsts universitātes 1950. gadā

Tā kā vācu varas laikā iegūtie diplomi pēc kara netika atzīti, eksāmenus nācās pārlikt vēlreiz, ko vairākums Latvijā palikušo arī tūlīt vai pēc kāda laika (pat pēc 1960. gada, atgriezušies no Sibīrijas) izdarīja, tādējādi divreiz beidzot fakultāti. Parasti tas bija formāls process, jo bija jāpārliek labi zināmi priekšmeti, izņemot marksismu un ļeņinismu, kas augstskolu programmās bija nācis klāt papildus. Pēc padomju augstskolu parauga 1949. gadā uz Medicīnas fakultāti tika pārcelta līdz tam Ķīmijas fakultātes sastāvā esošā Farmācijas nodaļa. Svarīgākais pavērsiena punkts jeb pavisam noteikta nostāšanās Rīgas Medicīnas institūta veidošanas pozīcijā notika Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes sēdē 1949. gada 23. maijā. Visbeidzot 1950. gada 10. jūnija Staļina parakstītajā PSRS Ministru padomes izstrādātajā rīkojumā nr. 8640-r” bija lasāms: „Atļaut Latvijas PSR Ministru padomei uz Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes bāzes organizēt Latvijas PSR Veselības ministrijas Rīgas Medicīnas institūtu”. No 1920. līdz 1950. gadam Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti bija beiguši 2058 ārsti, 752 zobārsti un stomatologi, 53 farmaceiti; kopā 2863 diplomēti speciālisti.