Sandra Fomina. Foto no privātā arhīva

Latvijas Universitātes Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta galvenā bibliotekāre Sandra Fomina bibliotēku nozarē ir 30 gadus. Ik pa laikam aizgājusi no darba LU Bibliotēkā, bet allaž atgriezusies atpakaļ – Sandra Fomina Latvijas Universitāti sauc par savām otrajām mājām.

Kāpēc izvēlējies bibliotekāra profesiju?

Man bērnībā mājās bija daudz grāmatu. Atceros, ka plauktā blakus manai gultai bija visi Raiņa kopotie raksti un A. Brigaderes biezā biogrāfiskā triloģija. Dzīvoju Limbažu rajonā, mamma gāja uz publisko bibliotēku un parasti ņēma mani līdzi.  Man tik ļoti patika tie grāmatu plaukti, kuri likās tādi bezgalīgi un tur tikai grāmatas un grāmatas.  Man patika, kā tas viss izskatās. Nesen lasīju tādu interesantu izteicienu – “Es beidzot sapratu, ka grāmatu lasīšana un grāmatu iegādāšanās ir divi absolūti dažādi hobiji”,  un tas attiektos arī uz mani. Man ne tik daudz patīk grāmatas lasīt, kā man patīk grāmata kā priekšmets, kā izstrādājums, mākslas objekts. Ja es nebūtu bibliotekāre, tad gribētu strādāt kādā grāmatu apgādā. Mani saista grāmatu izdošana un poligrāfija, man patīk, kā grāmatas izskatās, cik tās ir daudzveidīgas, kādi ir to izveides mākslinieciskie risinājumi. Man patīk, kā grāmatas smaržo. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš katru jaunu grāmatu pasmaržo kā puķi.  

Skolā vienu brīdi bija jāveic tāda kā prakse, kur bija iespēja pastrādāt skolas bibliotēkā, tur es rakstīju kataloga kartītes un man ļoti patika. Vēl skolā patika arī vēsture kā mācību priekšmets un tad, kad sāku domāt par augstskolu, bija jāizvēlas mācīties vēsturi vai bibliotēkzinātni. Izvēlējos bibliotēkzinātni un esmu apmierināta.

Cik ilgi strādājat šajā profesijā?

Bibliotēku jomā strādāju no 1993. gada 3. novembra. Bibliotēkā esmu nostrādājusi jau  gandrīz 30 gadus.

Cik ilgi strādājat LU Bibliotēkā? 

Vienu reizi ar mammu no laukiem atbraucām uz Rīgu. Braucot trolejbusā garām Raiņa bulvārim 19, mamma rādīja un teica, skaties, tā ir Latvijas Universitāte! Mamma pēc izglītības bija skolotāja, mācījusies toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā  institūtā, viņa ļoti augstu vērtēja izglītību. Tad es sapratu, ka Universitāte – tas ir kaut kas īpašs! Pēc vidusskolas beigšanas iestājos bibliotekāros toreizējā Filoloģijas fakultātē Visvalža ielā. Biju tik pacilāta, ka studēju Universitātē.

Sākās  deviņdesmitie gadi, bija bēdīga ekonomiskā situācija, darbu bija grūti atrast. Daži kursa biedri jau bija aizgājuši strādāt uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. Mana kursa biedrene jau strādāja Universitātes Bibliotēkā, viņa mani uzaicināja pievienoties Universitātes Bibliotēkas Bibliogrāfijas nodaļas kolektīvam.

Es vēl šodien atceros, ka es gāju uz Kalpaka bulvāri pieteikties darbam un aprunāties ar nodaļas vadītāju Diānu Paukšēnu. Viņa uz mani tā nopietni paskatījās un teica: “Labi, bet šī darba vieta ir tikai uz laiku, jo mūsu kolēģe aizgājusi dekrēta atvaļinājumā, kad atgriezīsies, tad tev jārēķinās, ka darba vietas var vairs arī nebūt,”. Par laimi, sanāca tā, ka man tomēr nebija jāiet projām, kolēģe atgriezās, bet darba vieta bija arī man un tā nu es esmu nostrādājusi bibliotēkā daudzus gadus.

Gājis visādi. Esmu arī aizgājusi ik pa laikam no Universitātes Bibliotēkas. Pirmo reizi nolēmu aiziet pēc desmit nostrādātiem gadiem, gribēju ko jaunu un arī nopelnīt vairāk.  Aizbraucu uz saviem laukiem un sāku strādāt viesnīcā par administratori, izturēju tikai pusgadu. Sapratu, ka tas nav man, tas mani vispār neinteresē un neesmu tam darbam piemērota. Atbraucu atpakaļ uz Rīgu, atkal pieteicos darbā Universitātes Bibliotēkā,  tajā pašā nodaļā, biju ārkārtīgi laimīga, ka mani pieņēma. Esmu arī strādājusi dažādās darba vietās Bibliotēkas ietvaros – Teoloģijas fakultātes bibliotēkā (toreiz tā bija atsevišķa bibliotēka) un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes bibliotēkā, kur apkalpoju bibliotēkas lietotājus. Pēc tam atkal atgriezos Bibliogrāfijas un informācijas nodaļā, tas bija spraigs darba laiks – nodarbojos ar bibliografēšanu, e-resursu menedžmentu, piedalījos pasākumu rīkošanā, papildus piedalījos starptautiskā projektā OPENAIRE. Tas bija ļoti interesanti, bet pēc kāda laika jutos izsmelta un neapmierināta, ka nespēju dot atbilstošu ieguldījumu savā darbā. Nolēmu atsaukties aicinājumam strādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Nostrādāju tur divus gadus, pa starpu vēl piedzima  bērniņš, bet diemžēl darbs bija pārāk vienmuļš un es arī neiejutos kolektīvā. Tad mani atkal uzaicināja uz Universitātes Bibliotēku un es piekritu.  Biju jau sapratusi, ka no Universitātes un attiecīgi no tās Bibliotēkas vaļā netikšu. Mani piesaista Universitāte kā tāda. Kad es aizeju uz Raiņa bulvāri, izjūtu tās mājas vēsturisko elpu, esmu laimīga, ka es piederu LU saimei, ka es esmu tur, kur man ir jābūt. Esmu  vienmēr bijusi Universitātes patriote.

Kā norit darba ikdiena? Kādi darba uzdevumi jāveic?

Šobrīd strādāju Krājuma izmantošanas un attīstības departamentā. Mans pamatuzdevums ir kopā ar kolēģēm veidot LU zinātnieku publikāciju un vēstures datubāzi, tas ir  regulārs darbs  datubāzes ierakstu veidošanā un rediģēšanā. Šobrīd es  pilnveidoju  savas zināšanas par atsauču veidošanas (referencing) principiem un cenšos palīdzēt LU studentiem un pētniekiem noformēt atsauces, sniedzu konsultācijas un nodarbības. Kopā ar kolēģi Ilgu Rampāni strādāju pie Latvijas Universitātē nostrificēto un aizstāvēto disertāciju bibliogrāfiskā rādītāja izveides, par laika posmu no 1991. līdz 1995. gadam. Tas bija ļoti intensīvs periods Latvijas Universitātes dzīvē, kad notika padomju laikā iegūto zinātnisko grādu pielīdzināšana Latvijas Republikas zinātniskajiem grādiem. Rādītāja izveide ir  pamatīgs darbs, arī arhīvā. Man šis pētnieciskais darbs šķiet ļoti aizraujošs, es to daru ar lielu entuziasmu.

Kurš no bibliotēkas darbinieka pienākumiem ir interesantākais? Ko vislabāk patīk darīt bibliotēkā?

Mans sirds darbs ir bibliografēšana, jau kopš tiem laikiem, kad tā bija ikdienas bibliotekārā darba sastāvdaļa. Bibliogrāfijas nodaļā mēs to apguvām līdz pat smalkumiem.  Man ļoti  patīk strādāt ar bibliogrāfisko informāciju – apraksta elementu strukturēšanu, punktiņiem, komatiņiem… Savā ziņā ir  izaicinoši tā  “ķēpāties”. Tā ir mana vismīļākā un interesantākā nodarbe, lai gan uzskatu, ka bibliogrāfisko rādītāju veidošanai mūsdienās ir tikai vēsturiski reprezentatīva nozīme. 2013. gadā biju pabeigusi veidot grāmatu, kas bija veltīta LU rektoram Jūlijam Auškāpam – “Profesors Jūlijs Auškāps: dzīve un darbs ”. Uzskatu,  ka tas ir mans mūža darbs, esmu lepna par  šo izdevumu – gan no zinātniskā viedokļa, gan no ietvertā materiāla apjoma. Kad es to gatavoju, man ļoti simpatizēja šī personība, viņa mūža gājums un devums zinātnē. Jūlijs Auškāps, manuprāt, bija viens no tiem, kas iemiesoja Latvijas Universitātes būtību, tās lepnumu, zinātnisko garu un patriotismu.

Vai ir palicis atmiņā kāds notikums,  kas ir gadījies strādājot LU Bibliotēkā?

Es atceros,  mēs Bibliogrāfijas nodaļā veidojām pirmo izdevumu sērijā “LU rektori”, kas bija veltīts profesoram Ernestam Felsbergam - Profesors Dr.phil.h.c. Ernests Felsbergs : dzīve un darbs, kas iznāca 2004. gadā. Veidojot grāmatu, uzrunājām arī profesora E. Felsberga mazdēlu, Universitātes mecenātu Gunti Bērziņu. Sākumā viņš, kā man šķita, diezgan skeptiski un rezervēti uztvēra šāda izdevuma izveides ideju. Taču viņš tomēr novērtēja mūsu labos nodomus un kopumā mums izdevās skaista sadarbība. Kādu dienu viņš ieradās pie mums ar ierāmētu mākslinieka Jāņa Roberta Tillberga zīmētu karikatūru, kur  Ernests Felsbergs bija attēlots, nometies uz ceļiem, apkampjot Milosas Venēras skulptūru.  Karikatūra bija veltīta E. Felsberga mīlestībai pret antīko kultūru, jo viņš bija mākslas vēsturnieks, senās Grieķijas un klasiskās filoloģijas profesors. Guntis Bērziņš stāstīja, ka šīs zīmējums bija devies kopā ar Ernesta  Felsberga meitu Lūciju  bēgļu gaitās, pabijis daudzās valstīs un pēc tam atvests uz Latviju. Viņš vēlējās šo zīmējumu ievietot grāmatā, bet tad tas bija jāieskenē. Atceros, cik tas bija satraucošs brīdis, kad mēs ļoti rūpīgi izjaucām ierāmēto zīmējumu, aiznesām uz izdevniecību, lai to ieskenētu.

Strādājot pie LU rektoru sērijas izdevumiem, ļoti novērtēju sadarbību ar mūsu izcilajiem zinātnes vēsturniekiem. Atzinību, apbrīnu un vislabākos vārdus varu teikt par Arni Vīksnu, Ilgaru Grosvaldu, Jāni Stradiņu, Māri Baltiņu.

Ar lielu sajūsmu atceros grāmatas Profesors Jūlijs Auškāps: dzīve un darbs atklāšanas svētkus, kad pasākumu ar savu klātbūtni pagodināja arī akadēmiķis Jānis Stradiņš un fragmentus no J. Auškāpa runām laipni piekrita lasīt viņa radinieks, Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps.

Kā pavadi savu brīvo laiku? Kādi tev ir hobiji?

Man ļoti patīk teātris, kino, esmu liela operas fane. Man patīk kaut ko uzadīt, patīk pastaigas. Kad vien ir laiks un iespēja, braucu uz laukiem uz savām dzimtajām mājām. Visu pagājušo vasaru nodzīvoju laukos, un jutos tik laimīga – man ir vajadzīga zeme un zāle zem kājām, debesis līdz horizontam un vēja šalkoņa kokos. Pilsētā diemžēl to nevar tā izjust. Manī ir tas lauku cilvēks, tāpēc daba man ļoti ir vajadzīga atjaunotnei, mieram un atpūtai.

Kādas asociācijas rodas, izdzirdot vārdu "akadēmiskā bibliotēka"? 

Man šķiet, ka akadēmiskā bibliotēka ir palīgs zinātnei, kas piedalās zinātnieka izaugsmē no pirmā kursa studenta līdz pētniekam un mācībspēkam. Tas, manuprāt, ir  akadēmiskās bibliotēkas galvenais mērķis un uzdevums. Tas ir liels gods,  atbildība un gandarījums, ka bibliotēka savā veidā palīdz zinātnes attīstībai un šajā darbā akadēmiskajai bibliotēkai būtu jāizmanto visas jaunākās tehnoloģiskās un intelektuālās iespējas visaugstākajā līmenī. Akadēmiskajai bibliotēkai ir liels uzdevums un svarīga misija kalpot zinātnei.

Kādi būtu novēlējumi Latvijas Universitātei, tās bibliotēkai, kolēģiem?

Latvijas Universitātei novēlu, lai vienmēr izdodas piepildīt tās devīzi “Zinātnei un tēvzemei”. LU Bibliotēkai novēlu, lai aizvien vairāk izdotos attīstīt sadarbību ar Universitātes struktūrvienībām un mācībspēkiem, lai Universitāte vēl vairāk novērtētu Bibliotēkas lomu Latvijas Universitātes attīstībā. Kolēģiem novēlu darba prieku, aizrautību, lai patīk tas, ko mēs darām, lai mēs degam par savu lietu, lai nepazūd vēlme  mācīties un  darboties. Un,  protams, veselību!

Dalīties

Saistītais saturs

Skaidrītes Gilučas darba mūžs LU Bibliotēkā
29.09.2022.

Skaidrītes Gilučas darba mūžs LU Bibliotēkā

Informācijas atslēga ir bibliotekāra zināšanas. Intervija ar LU Bibliotēkas eksperti Vēsmu Klūgu
21.06.2022.

Informācijas atslēga ir bibliotekāra zināšanas. Intervija ar LU Bibliotēkas eksperti Vēsmu Klūgu

Bibliotekāre Ilze Alekšūne: Uz darbu nāku ar lielu prieku
19.05.2022.

Bibliotekāre Ilze Alekšūne: Uz darbu nāku ar lielu prieku

Bibliotekārs kā detektīvs – intervija ar informācijas speciālisti Lindu Valli
08.04.2022.

Bibliotekārs kā detektīvs – intervija ar informācijas speciālisti Lindu Valli

Notikumi iz’ bibliotēkas ikdienas. Kādreiz. Stāsta Ilona Vēliņa-Švilpe
01.04.2022.

Notikumi iz’ bibliotēkas ikdienas. Kādreiz. Stāsta Ilona Vēliņa-Švilpe