Akadēmiskais centrs
Biogrāfija
 |
|---|
Latvijas Universitātes profesors un |
Mārtiņš Prīmanis dzimis 1878. gada 24. janvārī Carnikavas novada Sautiņos saimnieka Jēkaba Prīmaņa un viņa sievas Ievas ģimenē. 1897. gadā beidzis ķeizara Pētera I reālskolu, bet 1908. gadā – Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas nodaļu, kur sākot ar 1905. gadu strādājis par profesora Paula Valdena privāto asistentu. Pēc studiju beigšanas M. Prīmanis divus gadus strādāja Polijā par ķīmiskās fabrikas pārzini un direktora palīgu. No 1910.-1915. gadam viņš strādāja Rīgā par „A.G. Rutenberga ķīmiskās fabrikas” pārziņa palīgu. 1910. gadā M. Prīmanis apprecējās ar Helēnu Vilhelmīni Felderi, 1911. gadā viņu ģimenē piedzima meita Irēne Elizabete, savukārt 1915. gadā – dēls Georgs.
Pirmā pasaules kara laikā Mārtiņš Prīmanis strādāja Maskavā par Šēringa Krievu akcijas sabiedrības farmaceitiskās fabrikas tehnisko vadītāju un Harkovas apgabalā par Šliselburgas pulvera fabrikas filiāles Jaunbūves skābju nodaļas priekšnieku, kur viņš projektēja un vadīja vairāku cehu būvi. 1918. gadā, kad vācu karaspēks okupēja Harkovas guberņu, M. Prīmanis atgriezās Latvijā. Tā paša gada augustā viņš pieņēma profesora P. Valdena uzaicinājumu un kļuva par Baltijas Tehniskās augstskolas kvalitatīvās analīzes laboratorijas asistentu, šo amatu viņš ieņēma līdz 1919. gada jūlijam.
Kad izveidoja Latvijas Augstskolu (vēlāk – Latvijas Universitāte), 1919. gada augustā Mārtiņu Prīmani ievēlēja Ķīmijas fakultātes organizācijas komitejā, kur kopā ar profesoru Valdemāŗu Fišeru un inženieri ķīmiķi Sprici Paegli sāka fakultātes organizēšanu. 1919. gada 5. septembrī M. Prīmani apstiprināja par Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedras docentu, bet 1921. gada 1. aprīlī – par vecāko docentu. Līdztekus tam M. Prīmanis darbojās bijušā Rīgas Politehniskā institūta reorganizēšanas un Latvijas Augstskolas organizēšanas komitejā, kā arī Latvijas Augstskolas padomē kā Ķīmijas fakultātes pārstāvis. M. Prīmanis kļuva par augstskolas pirmo saimniecisko lietu prorektoru.
No 1919.-1922. gadam Mārtiņš Prīmanis bija Ķīmijas fakultātes sekretārs, no 1929.-1931. gadam – dekāns. 1923. gadā M. Prīmanis atjaunoja Ķīmijas fakultātes Izmēģinājuma un pētījumu laboratoriju, ko vadīja līdz 1931. gadam. Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedrā M. Prīmanis pasniedza kursus „Ķīmijas pamatrūpniecība” un „Siltums un ūdens tehnoloģija”, vadīja Ķīmijas pamatvielu tehnoloģiju laboratoriju.
Profesora M. Prīmaņa lielākais zinātniskais darbs bija viņa 1936. gadā aizstāvētā disertācija ķīmijas tehnoloģijā „Pētījumi par Kurzemes Meldzeres rajona brūnoglēm”, par kuru M. Prīmanis 1937. gadā saņēma Krišjāņa barona prēmiju. Disertācija deva ierosinājumu to saimnieciskai izmantošanai, kuru sāka Brocēnu cementa fabrika 1940. gadā. M. Prīmanis bija cieši saistīts ar Latvijas rūpniecību, viņš bija akciju sabiedrības cementa fabrikas „C.Ch. Schmidt” valdes priekšsēdētājs. No 1936.-1940. gadam M. Prīmanis strādāja par profesoru.
1937. gadā M. Prīmani ievēlēja par universitātes rektoru. Viņa laikā 1938. gadā atvēra Romas katoļu teoloģijas fakultāti, nodibināja Studiju fondu un 1939. gadā izveidoja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (vēlāk – Latvijas Lauksaimniecības Universitāti) uz Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pamata. Par nopelniem augstākās izglītības attīstībā M. Prīmanis saņēmis II un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Francijas Akadēmisko Palmas zara un Svētā Krēsla Svētā Silvestra II šķiras ordeni. M. Prīmanis ieņēma Latvijas Universitātes rektora amatu līdz 1940. gada 29. jūlijam, kad nācās no amata atteikties, jo mainījās valdošā politiskā vara.
1941. gada februārī M. Prīmanis kopā ar dēlu devās pie meitas uz Vāciju. 1941. gada jūlijā Rīgā ienāca vācu karaspēks un tā paša gada decembrī M. Prīmanis atgriezās Rīgā rektora amatā. Kara laikā M. Prīmanim bija grūti aizstāvēt universitātes studentu intereses, 1943.-1944. gadā viņš bija spiests piekrist studentu mobilizēšanai vācu karaspēkā. 1942. gadā M. Prīmanis Latvijas pašpārvaldē uzņēmās izglītības un kultūras ģenerāldirektora pienākumus, kur cīnījās par Latvijas jaunatnes, skolas un kultūras saglabāšanu.
1944. gadā M. Prīmanis devās trimdā uz Vāciju, viņš dzīvoja pie savas meitas Irēnes Ratingenā. M. Prīmanis miris 1950. gadā 11. decembrī Ratingenā, apbedīts Nīdendorfas kapsētā.
<iframe width="520" height="315" src="//www.youtube.com/embed/uBRA2nwkRvM" frameborder="0" allowfullscreen=""></iframe>
Prof. M. Prīmanis ir iemūžināts kinokadros - kino žurnālā „Ostland Woche” Nr. 49/611 (1943) un kino žurnālā
„Latvijas skaņu hronika” Nr. 528, rež. Eduards Kraucs (1939). Materiāls no LNA Latvijas Valsts
kinofotofonodokumentu arhīva.
Izmantotā literatūra:
1. Grosvalds, Ilgars. Divi profesori - divas personības : [par Rīgas Tehniskās universitātes (bij. Rīgas Politehniskais inst.) prof. Stefanu Šimanski (1868-1931) un Mārtiņu Prīmani (1878-1950) / Ilgars Grosvalds // Jaunais Inženieris. - Nr.14 (2008, 28.febr.), 6.-7.lpp.
2. Grosvalds, Ilgars. Profesora Mārtiņa Prīmaņa dzīve, darbs un personība : [par LU bijušo rektoru un ķīmijas profesoru (1878-1950)] / Ilgars Grosvalds, Uldis Alksnis // Zinātņu vēsture un muzejniecība. (2001), 206.-221.lpp. – (Latvijas Universitāte Raksti ; 639.sēj.).
3. Siliņš, Uldis. Mēs esam carnikavieši : pastaiga pa novada vēsturi, 1211.-1944. / Uldis Siliņš. - Rīga : Elpa, 2002. - 302, [2] lpp., [32] lpp. iel. : il., faks. kartes.
Par Mārtiņu Prīmani: 281.-282.lpp.
4. Vēliņš, Jānis. Profesors Mārtiņš Prīmanis (1878.-1950.) : 30 gadu nāves piemiņai / Jānis Vēliņš // Universitas. Nr.48 (1981), 11.-15.lpp.