2026. gada 5. novembrī aprit 83 gadi kopš Aspazijas aiziešanas mūžībā. Šai piemiņas dienai veltītajā rakstā Latvijas Universitātes bibliotēka pievēršas dzejnieces rokrakstiem, aktualizējot to nozīmi literārā darba tapšanas izpētē un kultūras atmiņas saglabāšanā. Publikācija aicinām pārdomāt literārās piemiņas veidošanos.
Dzejnieces radošā darba liecības turpina pastāvēt, pateicoties to saglabāšanai, pētniecībai un lasīšanai. Uzmanīgi ieskatoties septiņos rokrakstos, lasītājs var iepazīt gan dzejoļu saturu, gan to pieraksta īpatnības. Šāda sastapšanās ar tekstu uztur Aspazijas literārā mantojuma klātbūtni kultūras atmiņā.
Aspazijas daiļrade ieņem nozīmīgu vietu latviešu literatūras vēsturē un joprojām rosina lasītāju un pētnieku interesi. Līdzās publicētajiem darbiem būtisku viņas literārā mantojuma daļu veido rokraksti. Tie saglabā konkrētas teksta redakcijas, rakstības īpatnības un pārstrādes pēdas, ļaujot pievērsties dzejas veidošanās procesam. Rokraksta izpēte paplašina priekšstatu par literāro darbu: tā atklāj saikni starp poētisko ieceri un tās vārdisko izteiksmi.
Rakstā publicēti un aprakstīti Latvijas Universitātes bibliotēkas Misiņa bibliotēkā glabātie septiņu Aspazijas dzejoļu rokraksti: “Aptverošs gars”, “Pārciests skaistums”, “Bārenīte”, “Jaunā gadā”, “Jauna tauta”, “Tautai” un “Trijlapiņa”.
Šī nelielā darbu kopa paver vairākus savstarpēji saistītus Aspazijas poētiskās pasaules aspektus: zaudējuma pieredzi, dabas un cilvēka izjūtu saskarsmi, gara patstāvību, ticību nākotnei un piederību tautai.
Rokraksts ir kultūrvēsturisks dokuments. Teksta izvietojums lapā, rakstības īpatnības un labojumi liecina par konkrētu rakstīšanas praksi. Rokrakstu glabāšana bibliotēkas krājumā nodrošina šo avotu pārmantojamību, savukārt to atšifrēšana un publicēšana veicina pieejamību un turpmāku izpēti.
Raksta pamatā ir jautājums par to, kā rokrakstā saglabātās radošā darba liecības kļūst par literārās piemiņas un kultūras atmiņas daļu. Nāves atceres diena ir atskaites punkts pārdomām par cilvēka dzīves galīgumu un literārā darba turpmāko pastāvēšanu lasījumos, izstādēs un pētniecībā.
Lasot rokrakstus, vērts sekot katra teksta redakcijai, salasāmajiem labojumiem un papildinājumiem, jo dzejoļa nozīme atklājas arī paša avota materiālajās un tekstuālajās īpatnībās.
Dzejoļi sakārtoti tematiski: no individuāla zaudējuma pieredzes uz garīga balsta meklējumiem un kolektīvas nākotnes perspektīvu. Šīs secības pamatā ir dzejoļu motīvu saiknes.
Pirmo tematisko daļu veido “Bārenīte” un “Pārciests skaistums”. Tā pievēršas vientulības, pamestības un pārdzīvojuma poētiskajai izteiksmei. “Bārenīte” atklāj zaudējuma tēlu un liriskā varoņa neaizsargātību, savukārt “Pārciesta skaistuma” lasījumā izceļas dabas tēlu saiknes ar cilvēka izjūtām. Piemiņas dienas kontekstā šie darbi rosina pārdomāt, kā pieredze tiek saglabāta un pārveidota dzejas valodā.
![Aspazija. (1932). Bārenīte [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi. Aspazija. (1932). Bārenīte [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_1.jpg)
Aspazija. (1932). Bārenīte [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
![Aspazija. (b.g.). Pārciests skaistums [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_2.jpg)
Aspazija. (b.g.). Pārciests skaistums [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
Dzejoļa “Bārenīte” rokraksts ir tīrraksts bez labojumiem. Dzejolis publicēts žurnālā “Varavīksne” (Aspazija, 1932). Turpretī “Pārciesta skaistuma” rokrakstā pēc liliju pieminējuma svītrota rinda “Visu kvēlošo”, kas atkārtoja iepriekšējo rindu par rozēm, un zem tās ierakstīts “Visu noslēpto”. Pēc labojuma katram dabas tēlam paliek sava noslēguma rinda. Atšķiras arī rinda par ēnām: rokrakstā “Ēnas pavada to”, publicētajā versijā krājumā “Pārciests skaistums” rinda ir saīsināta “Ēnas pavada” (Aspazija, 1986, 507.–508. lpp.), kas pēc ritma atbilst citām rindām.
Otro tematisko daļu veido “Aptverošs gars” un “Trijlapiņa”, kas pievēršas garīgās patstāvības un cilvēka iekšējās pasaules jautājumiem. “Trijlapiņā” izvirzītā ticības, mīlestības un cerības saikne aicina domāt par attiecībām ar sevi, līdzcilvēkiem un nākotni. Abu dzejoļu lasījums iezīmē pāreju no individuālā pārdzīvojuma uz plašāku cilvēka esības un piederības izpratni. Dzejoļi publicēti krājumā “Kaisītās rozes” (Aspazija, 1936, 9. un 36. lpp.).
![Aspazija. (b.g.). Aptverošs gars [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_3.jpg)
Aspazija. (b.g.). Aptverošs gars [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
![Trijlapiņa [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_4.jpg)
Aspazija. (b.g.). Trijlapiņa [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
Dzejoļa “Trijlapiņa” pēdējā rindā vārda “abas” vietā ierakstīts “vienā”: “Noslēdzas vienā lokā”. Labojums novērš iepriekšējās strofas vārda atkārtojumu (“Turi tās abas rokā”) un dzejoli noslēdz ar vienotības tēlu. “Aptveroša gara” rokrakstā sākumā pilnībā svītrota trešā rinda, tad tā ir atjaunota, un līdzīgi ir ar labojumiem otrās strofas pirmajā rindā. Aspazija maina “Aiz vienbūtnes novilktās robežas” uz “Aiz vienbūtnes šaurās robežas”. Epitets “šaurās” robežu ne tikai nosauc, bet arī novērtē: robeža kļūst par šaurību, pāri kurai gars “izplešas”, kā aprakstīts iepriekšējās strofas pēdējā rindā. Divi labojumi ir ceturtajā strofā: “Kas daudzos spējis aptvert, tas / Ir kļuvis jauna zemes ass” uz “Kas daudzos iespēj aptvert, tas / Ir kļuvis pats kā zemes ass”, kā tas publicēts krājumā “Kaisītās rozes” (Aspazija, 1936, 9. lpp.). Tagadnes forma “iespēj” izteikumu padara vispārīgu, līdzīgi dzejoļa sākumam (“Sevi pašu nekad nevar zaudēt tas”). Savukārt “pats” uzsvaru pārceļ uz cilvēku.
Trešajā daļā apvienoti dzejoļi “Tautai”, “Jauna tauta” un “Jaunā gadā”. Šeit priekšplānā izvirzās liriskās balss pievēršanās tautai, atjaunotnes iespēja un aicinājums uz darbību. Šie darbi aktualizē kultūras pārmantošanas un atbildības jautājumus.
![Aspazija. (b.g.). Tautai [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_5.jpg)
Aspazija. (b.g.). Tautai [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
![Aspazija. (b.g.). Jauna tauta [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_6.jpg)
Aspazija. (b.g.). Jauna tauta [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
![Jaunā gadā [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.](/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/lu_biblioteka/Zinas/2026/novembris/LU_biblioteka_Aspazijas_rokrakstu_dzejoli_7.jpg)
Aspazija. (b.g.). Jaunā gadā [Rokraksts]. Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas retumi.
Ar šo noskaņu sasaucas arī rokrakstu labojumi. “Tautai” virsrakstā svītrots vārds “vēlējums”, un dzejolis kļūst par tiešu uzrunu. Otrās strofas pēdējā rindā svītrots vārds “dzejas”, paplašinot jēdzienu “rakstītais mutautiņš”. Pēdējā strofā samainīti divu rindu sākumi “Un” un “Tev”, tāpēc strofa tagad sākas ar “Tev”, tāpat kā dzejoļa sākumā. Dzejolis publicēts krājumā “Zem vakara zvaigznes” (Aspazija, 1986, 525.–526. lpp.). Dzejolī “Jauna tauta” svītrota visa trešā strofa par gaisa pilīm sapņos; jaunajā variantā sapņi jāpārvērš par sasniegumu ar čaklu darbu. Svītrotās strofas pēdējā rinda palikusi nepabeigta, tāpēc šķiet, ka autore no šī varianta atteikusies jau rakstot. Dzejolis publicēts krājumā “Kaisītās rozes” (Aspazija, 1936, 16. lpp.). Dzejolis “Jaunā gadā” ir vienīgais, kas šajā izlasē pierakstīts vecajā ortogrāfijā. Tas ir pirmais publicētais dzejolis ar pseidonīmu “Aspazija”, iespiests 1887. gada decembrī laikraksta “Dienas Lapa” pielikumā. Šis dzejolis netika iekļauts dzejoļu krājumos (Cimdiņa, 2015; Aspazija, 1929).
Dzejoļu atlase balstās uz pakāpenisku skatījuma paplašināšanos daiļradē: no vientulības un zaudējuma pieredzes uz cilvēka iekšējiem garīgajiem balstiem un tālāk uz piederību tautai, kopīgu atbildību un nākotnes veidošanu. Tādējādi dzejoļus var lasīt kā savstarpēji saistītu virkni.
Rokrakstu labojumi parāda autores darbu ar vārdu un rindu. Taču to klātbūtne pati par sevi vēl nenozīmē, ka rokrakstā dzejas galvenā ideja atšķiras no publicētā teksta.
Avoti
Aspazija. (1929). Jaunā gadā. Jaunības Tekas, (4), 8–9. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/2204403.pdf
Aspazija. (1932, 1. janvāris). Bārenīte. Varavīksne, (1). https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:744257|article:DIVL211
Aspazija. (1936). Kaisītās rozes. Valters un Rapa. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/255570.pdf
Aspazija. (1942). Pārciests skaistums. Latvju Mēnešraksts, (10), 865. https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:160910
Aspazija. (1986). Kopoti raksti (2. sēj.). Liesma. https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:699013
Cimdiņa, A. (2015). Aspazija – literāte un sabiedriska darbiniece. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, 69(5/6), 45–52. https://www.lasproceedings.lv/wp-content/uploads/2020/12/LZA-Vestis-A-dala-2015.-gada-5.-un-6.-numurs.pdf