Mākslīgais intelekts vairs nav tāla nākotnes iespējamība - tas jau ir kļuvis par rīku, kas ietekmē gan zinātnisko darbu, gan tā rezultātu apriti. Tādēļ Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas organizētā diskusija festivālā «Lampa», kuru moderēja LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš, nebija tikai par to, vai pētnieki izmanto mākslīgā intelekta risinājumus, bet drīzāk par to, kā šie rīki pārveido zinātnes procesu, zinātnisko komunikāciju, pētnieka domāšanas paradumus un izpratni par to, ko šodien nozīmē kvalitatīva pētniecība, vienlaikus iezīmējot arī bibliotēkas mainīgo lomu - no informācijas krātuves uz zināšanu, datu un pētniecības procesu mediatoru.
Diskusijas sākumpunkts bija akadēmiskās pasaules realitāte: pētnieku darbs lielā mērā tiek vērtēts pēc publikācijām, citējamības, žurnālu ietekmes faktoriem un citiem kvantitatīviem rādītājiem. Šāda sistēma jau iepriekš ir tikusi kritizēta, taču mākslīgais intelekts šo spriedzi padara vēl redzamāku. Ja tekstus iespējams ģenerēt ātrāk, recenzijas sagatavot ātrāk un literatūras pārskatus veidot gandrīz automātiski, rodas risks, ka zinātniskā komunikācija pārvēršas par slēgtu apriti, kurā mākslīgais intelekts raksta tekstus, kurus pēc tam lasa un apkopo cits mākslīgais intelekts.
Tomēr diskusijas dalībnieki nebija viennozīmīgi pesimistiski. Latvijas Zinātnes padomes pārstāve Santa Zirne norādīja, ka pētnieki mākslīgo intelektu patiešām izmanto, taču gala atbildība par pētījumu, recenziju vai projekta pieteikumu joprojām paliek cilvēka ziņā. Viņa arī uzsver, ka īpaši svarīgi ir atklāti norādīt, kā un kādā apmērā mākslīgā intelekta rīki izmantoti pētniecības procesā.
Viens no būtiskākajiem diskusijas jautājumiem bija zinātnes kvalitāte. Mākslīgais intelekts var palīdzēt pētniekiem ātrāk tulkot tekstus, sakārtot valodu, apkopot avotus vai strukturēt idejas. Taču tas var arī pastiprināt jau esošo “publish or perish” problēmu - spiedienu publicēt arvien vairāk un ātrāk. Šādā situācijā pētnieks var kļūt par sistēmas ķīlnieku: svarīgākais kļūst nevis jautājums, vai pētījums ir oriģināls un nozīmīgs, bet gan tas, vai publikācija laikus nonāk vajadzīgajā žurnālā.
Īpaši aktuāla šī problēma ir jaunajiem pētniekiem. No vienas puses, mākslīgais intelekts var palīdzēt apgūt jaunas tēmas, strukturēt literatūru un samazināt administratīvo slogu. No otras puses, pastāv risks, ka tieši sākotnējais, šķietami “garlaicīgais” pētniecības darbs – literatūras lasīšana, avotu salīdzināšana, metodoloģijas izpratne – tiek pārāk ātri deleģēts rīkam. Tas var vājināt pētnieka prasmi pašam domāt, vērtēt un veidot savu zinātnisko intuīciju.
Diskusijā vairākkārt izskanēja doma, ka mākslīgais intelekts nav ne glābējs, ne kapracis pats par sevi. Tas ir instruments, kuru nepieciešams izmantot saprātīgi - tāpat kā jebkuru citu pētniecības rīku. Problēmas sākas brīdī, kad instruments kļūst par aizvietotāju domāšanai. Mākslīgais intelekts var palīdzēt apstrādāt informāciju, bet tas nevar pētnieka vietā uzņemties atbildību par secinājumiem, interpretāciju un zinātnisko godīgumu.
Svarīgs diskusijas pavediens bija arī mākslīgā intelekta kļūdas. Ģeneratīvie rīki mēdz radīt šķietami ticamus, bet neeksistējošus avotus, neprecīzas atsauces vai sagrozītus citātus. Tas ir īpaši bīstami akadēmiskā vidē, kur atsauču precizitāte ir zinātniskās uzticamības pamats. Ja pētnieks vai docētājs nekritiski pārņem mākslīgā intelekta piedāvātos avotus, kļūdas var nonākt publikācijās, studiju kursu aprakstos un tālāk arī studentu darbos.
Tomēr mākslīgā intelekta potenciāls zinātnē ir milzīgs. Diskusijā tika minēti piemēri no proteīnu struktūru prognozēšanas, medicīnas, satelītattēlu analīzes, robotikas, kultūras mantojuma saglabāšanas un datu apstrādes. Šajās jomās mākslīgais intelekts nav tikai teksta ģenerators - tas kļūst par pētniecības metodi, kas ļauj risināt uzdevumus, kurus cilvēks viens pats paveiktu nesalīdzināmi lēnāk vai nespētu paveikt vispār.
Īpaša nozīme šajā jaunajā zinātnes ekosistēmā ir bibliotēkām. Lai gan tradicionāli bibliotēka tiek uztverta kā resursu glabātāja, diskusijā uzsvērts, ka tās loma nepazūd, bet gan mainās. Akadēmiskajās bibliotēkās liela daļa sniegto pakalpojumu jau pašlaik ir saistīta ar elektroniskajām datubāzēm, taču, pieaugot informācijas apjomam un sarežģītībai, arvien svarīgāka kļūst bibliotekāra kā mediatora loma: palīdzēt informāciju atrast, izvērtēt, apstrādāt un izmantot pētniecībā. Bibliotekārs šajā kontekstā nav pagātnes profesija, bet gan informācijas pratības speciālists, kas var palīdzēt pētniekam orientēties gan datubāzēs, gan mākslīgā intelekta radītajos izaicinājumos.
Diskusijas noslēgumā izskanēja aicinājums pētniekiem sadarboties ar bibliotēkām un izmantot to resursus, cilvēkus un kompetenci pētniecības procesā. Pat ja bibliotekārs uzreiz nezina atbildi, viņš var iemācīties palīdzēt, un šāda sadarbība kļūst arvien nozīmīgāka laikā, kad informācijas vide mainās ļoti strauji.
Diskusijas noslēgumā tika secināts, ka mākslīgais intelekts zinātnē nav vienkārši drauds vai glābiņš. Tas ir paātrinātājs. Tas var paātrināt atklājumus, datu analīzi un piekļuvi zināšanām, bet tikpat labi var paātrināt paviršību, kļūdu izplatību un zinātnes birokratizāciju. Izšķirošais jautājums nav, vai mākslīgo intelektu lietot, bet gan - kā to lietot, kādas robežas noteikt un kā saglabāt cilvēka atbildību.
Zinātnes nākotne, visticamāk, nebūs ne pilnībā cilvēka, ne pilnībā mašīnas rokās. Tā būs sadarbība. Taču šai sadarbībai jābalstās kritiskā domāšanā, pētniecības ētikā, caurspīdīgumā un skaidrā izpratnē, ka mākslīgais intelekts var palīdzēt kļūt efektīvākiem, bet tas pats par sevi nepadara mūs gudrākus vai labākus zinātniekus.
Paldies diskusijas dalībniekiem - LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētajai profesorei un Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošajai pētniecei Baibai Holmai, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docentei un pētniecei Agnesei Lastovskai, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētniekam Oskaram Teikmanim, Latvijas Zinātnes padomes Pētniecības programmu ieviešanas un monitoringu departamenta Programmu un projektu analītikas nodaļas vadītājai Santai Zirnei!
Diskusija īstenota LU projekta “Aurora Nexus: savienot cilvēkus, zinātni un mākslu” ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Komisijas programma “MSCA and Citizens”, kā arī sadarbībā ar radošo industriju uzņēmuma “Story Hub” īstenoto LR Kultūras ministrijas projektu “Par valsts pārvaldes uzdevuma – pierādījumos balstītas informācijas par Latvijas vēstures notikumiem popularizēšana – veikšanu”.
