NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Jānim Grestem - 150

J. Greste dzimis 1876. gada 5. jūlijā Smiltenes pagasta Mālovas skolā skolotāja Jēkaba Grestes ģimenē. Mācījies Alsviķu pagasta Ķemera skolā, Pleskavas pilsētas skolā (1890-1893), Pēterburgas skolotāju institūtā (1901-1903). Pēterburgā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kas bija „Pēterburgas Avīžu” redaktors, un viņa pamudināts, sarakstījis pirmos literāros darbus, kuri iespiesti „Pēterburgas Avīžu” pielikumā. Studējis Pēterburgas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē (1910-1912), M. Pobedinska Augstākos komerczinību kursus (1912-1918). J. Grestes mērķis bijis studēt medicīnu, kas diemžēl nav realizējies [1, 2].

Darba gaitas sācis kā skolotāja palīgs, vēlāk – zemākās pakāpes skolotājs Jaunalūksnes pagasta Bejas skolā (1895-1897). Pēc Pēterburgas skolotāju institūta beigšanas strādājis par Valmieras pilsētas skolas un proģimnāzijas skolotāju (1904-1906), Ata Ķeniņa Tirdzniecības skolā, Skolotāju sabiedrības tirdzniecības skolā Rīgā (1906-1910). No 1910. gada, kad pārcēlies uz Pēterburgu, strādājis Nikolaja II Tirdzniecības skolā (1910-1921), pēc Oktobra apvērsuma – skolēnu darba nometnē „Prudki” Udeļnajā. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis Jēkabpils vidusskolā (1921-1922), Jelgavas 2. vidusskolā (1922-1934) un bijis pasniedzējs Valsts Centrālajā pedagoģiskajā institūtā Jelgavā (1925-1930), šajā laikā zināšanas pedagoģiskajā darbā papildinājis komandējumos Vācijā, Austrijā, Čehijā. Pēc Zemes bagātību pētīšanas komitejas (vēlāk reorganizēta par Zemes bagātību pētīšanas institūtu) nodibināšanas J. Greste strādājis par šīs iestādes konsultantu (1936-1940), daļēji veicis darbu šīs iestādes muzejā arī Otrā pasaules kara laikā (1942-1943). Otrā pasaules kara beigās (1944) devies bēgļu gaitās uz Kurzemi, tur sākumā strādājis gadījuma darbus, spēlējis ērģeles Usmas baznīcā, tad bijis Kuldīgas apriņķa skolu inspektors. Padomju laikā, kad Zemes bagātību pētīšanas institūts pārdēvēts par Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtu, strādājis par tā muzeja pārzini (1946-1951) [1, 2, 21, 10].

J. Grestes pedagoģiskais, populārzinātniskais un literārais mantojums ietver 5 grāmatas (trīs no tām veltītas Latvijas derīgajiem izrakteņiem) un 103 rakstus dažādos periodiskajos izdevumos [2].

J. Greste ir izglītojis ap 1000 skolotāju, un pie viņa mācījušies vēlākie rakstnieki R. Egle, J. Kārkliņš, L. Laicēns, J. Lapiņš, P. Rozītis, LU profesors un Latviešu konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors A. Švābe, kurš J. Gresti uzskatīja par savu labāko skolotāju un vienu no izcilākajiem latviešu pedagogiem, mākslinieki K. Ubāns, T. Plikausis, zinātnieki P. Galenieks, P. Kreišmanis Kvelde, vairāki ārsti u.c. [3, 23]. Pēc J. Grestes audzēkņu atmiņām viņam bijis sauklis: „Nost ar dārgiem uzskates līdzekļiem – gatavo pats! Ko var parādīt praktiski – nezīmē ar krītu.” [2]. Jau strādājot Skolotāju sabiedrības tirdzniecības skolā Rīgā (1907-1910), J. Greste izveidoja muzeju jeb uzskates līdzekļu krātuvi, lai tos izmantotu mācību darbā. J. Grestes iniciatīvas un entuziasma rezultātā 1912. gadā tika dibināta Rīgas Skolu muzeju biedrība. 1926. gadā J. Grestem tika piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis – par ilggadēju un sekmīgu pedagoģisko darbu, eksperimentālo metožu ieviešanu un izkopšanu dabaszinātnēs un skolotāju instruēšanu [1].

1935. gada decembrī Skolu muzeja organizētā Kurzemes izstāde, kuras ietvaros J. Greste bija iekārtojis plašu vietējo derīgo izrakteņu ekspozīciju, un kuru apmeklēja K. Ulmanis ar valdības pārstāvjiem, veicināja Latvijas derīgo izrakteņu sistemātisku pētījumu aizsākumu – 1936. gada 14. janvārī ar Latvijas valdības lēmumu tika dibināta Zemes bagātību pētīšanas komiteja, kuras uzdevums būtībā bija pilnveidot jau Eižena Rozenšteina aizsākto darbu - vietējo derīgo izrakteņu apzināšanu, tautsaimniecībā tiem dodot priekšroku salīdzinājumā ar ievestajiem, un J. Greste kļuva par vienu no šīs komitejas darbiniekiem [4-6, 9]. Par vienu no tās mērķiem tika izvirzīta sabiedrības izglītošana par Latvijas zemes bagātībām [7], un šeit izšķiroša nozīme bija tieši J. Grestes aizrautīgajai interesei par ģeoloģiju, novatoriskajām pedagoģiskajām metodēm un literārajam talantam. Jau 1936. gada 19. maijā J. Greste nolasīja 30 minūšu garu radio lekciju „Ko slēpj mūsu zeme” [8]. Tam sekoja 45 minūšu garas dokumentālās filmas „Mūsu pelēkais dārgakmens” (par Latvijas derīgajiem izrakteņiem – kaļķakmeni un dolomītu, scenārija autors - J. Greste, režisors – V. Pūce) uzņemšana ar K. Ulmaņa atbalstu, tā tika atzīta par labāko no četrām 1936. gada dokumentālajām filmām [9]. Sākot ar 1937. gadu J. Greste devās pastāvīgos izbraukumos ar priekšlasījumiem par minēto filmu, Latvijas derīgajiem izrakteņiem, un vadīja praktiskos darbus skolotājiem iežu noteikšanā [10]. 1937. gadā šī komiteja organizēja Zemgales izstādes novietni, izdeva J. Grestes sastādītu informatīvu izdevumu par to, un, kad pēc 3 darbības gadiem komiteja tika reorganizēta par institūtu, minētās izstādes paraugi kļuva par institūta muzeja ekspozīcijas daļu [6, 11]. 1938. un 1939. gada vasaras sezonā pēc J. Grestes ieteikuma tika izdarīti plaši Rembates dolomītsmilšakmens slāņu pētījumi, un tas tika izmantots jaunbūvētās Finanšu ministrijas ēkas apdarei [10, 12]. Tāpat J. Greste, iesaistot skolas, organizēja lielo laukakmeņu uzskaiti Rīgas apriņķī, ierosināja pārtraukt to drupināšanu šķembās un izmantot tos tēlniecībā un celtniecībā [10, 13-15]. Pēc J. Grestes iniciatīvas ar K. Ulmaņa atbalstu Zemes bagātību pētīšanas institūts organizēja 200 mācību kolekciju ar iežu – derīgo izrakteņu paraugiem izgatavošanu Latvijas skolām ģeogrāfijas un dabas zinību vajadzībām, pirmās no tām skolām tika izdalītas 1940. gada sākumā [10, 16]. Turklāt, līdzās Zelmāram Lancmanim (skolotājs, ģeoloģijas entuziasts, ilggadīgais E. Rozenšteina līdzstrādnieks, Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrības sekretārs) J. Greste sabiedrībā izplatīja arī dabas aizsardzības idejas (piemēram, vienā no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās esošajām Zemes bagātību pētīšanas institūta publikācijām – 1939. gada izdevumā, ir ietverts J. Grestes raksts „Ko runā akmeņi?”, kurā J. Greste norādījis: „Tāpat kā valdība ņēma mežus savā aizsardzībā, arī akmenim vajadzīga aizsardzība.”), un pats aktīvi iesaistījās dabas aizsardzības aktivitātēs (piemēram, no Ķeguma HES ūdenskrātuves uzpludināšanas izglāba divus lielos pie Lielvārdes Daugavā esošos laukakmeņus - Lāčplēša gultu un segu, kuri ar kuģīti „Pērkons” uz liellaivām tika aizvilkti līdz Ķegumam, un kopš 1976. gada atrodas A. Pumpura muzejā) [10, 17, 18]. Izbraukumus ar priekšlasījumiem par Latvijas derīgajiem izrakteņiem J. Greste daļēji veica arī 1942.-1944.gadā. Par 1943. gadu J. Greste minējis: “Skolas – visu pakāpju (pamat-, vidus-techn., univers.) – ir lūgušas kolekcijas. Uz to ir atbildēts: ja iestādes pašas var apgādāt ietērpu, piem. kastes, tad saturu var dabūt, arī palīdzību samontēšanā. Latvijas Universitātei 2 īpatnējas kolekcijas (architektiem un inženieriem) būtu iespējams sagatavot, ja augstskola dotu kādu cilvēku, kas ņemtu dalību materiala sameklēšanā.” [10]. J. Grestes iespaidā par ģeologiem kļuva Viktors Grāvītis (J. Grestes darba turpinātājs viņa vadītajā muzejā) [19] un Vitālijs Sorokins [20].

1946. gadā padomju vara J. Grestem piešķīra Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu. J. Grestes personība veicināja Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta muzeja popularitāti, un tas uzņēma līdz pat 70 ekskursijām mēnesī. Taču neskatoties uz to, notika nepārtraukta J. Grestes cīņa ar institūta vadību par muzeja telpām (kā atminas I. Grosvalds, J. Grestes darba kabinets bija “būcenis bez logiem, kas bija iebūvēts muzeja vienā stūrī”), muzejā ziemā “pat ūdens glāzē sasala”, un daudzus gadus par viņu nedrīkstēja ne runāt, ne rakstīt. Tas lielā mērā saistīts ar J. Grestes personīgo traģēdiju – viņa dēls Jānis Greste, kas studēja LU Ķīmijas fakultātē, vadīja ekskursijas muzejā līdz padomju okupācijai un bija iesaistījies vienā no nacionālās pretošanās kustības organizācijām - studentu apvienībā “Tēvijas sargs”, 1941. gadā tika apcietināts, un J. Grestem dēla drēbes Centrālcietumā tika atdotas bez jebkādiem paskaidrojumiem. Tā rezultātā J. Greste 1941. gadā pēc padomju bruņoto spēku atkāpšanās, ziņas par dēlu meklējot “stūra mājā” un Centrālcietumā, atrada pierādījumus par padomju varas 1940.-1941. gadā pastrādātajiem noziegumiem, sāka šādus materiālus krāt un pat iekārtoja izstādi, bet pēc padomju otrreizējās okupācijas slēpa muzeja telpās, līdz tie tika atrasti, un institūta direktors V. Melnalksnis par tiem ziņoja padomju drošības struktūrām.  Pēc laikabiedru atmiņām, J. Greste atteicās pieņemt minēto goda nosaukumu, kamēr viņam netika sniegta informācija par to, kas noticis ar viņa dēlu, līdz tika izsaukts uz “stūra māju”, kur viņam paziņoja, ka dēls sodīts kā valsts noziedznieks (1942. gada 28. aprīlī J. Grestes dēls Krievijā, Čkalovas apgabala Soļileckas cietumā tika nošauts) [2, 21]. Papildus tam ar Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās Literatūras un Izdevniecību pārvaldes priekšnieka V. Jaunzema 1948. gada 21. jūnija Pavēli Nr. 40 līdzās daudzām citām grāmatām, brošūrām u.c. izdevumiem no apgrozības tika izņemts J. Grestes veidotajām, K. Ulmaņa skolām dāvinātajām derīgo izrakteņu kolekcijām paredzētais Zemes bagātību pētīšanas institūta 1940. gada izdevums “Derīgo izrakteņu kolekcija skolām. Paskaidrojumi”.

J. Grestes darbības laikā veidotie muzeji ar viņa vākumu ir Skolu muzejs Rīgā, Martas ielā 5 (1907-1910), muzejs Nikolaja II Tirdzniecības skolā (1910-1921), muzejs Jelgavas 2. vidusskolā (1922-1935), Skolotāju savienības Rakstniecības muzejs Rīgā, Mednieku ielā 7 (1925-1934), Zemes bagātību pētīšanas institūta (padomju laikā - Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta) muzejs Rīgā, Antonijas ielā 15a (1936-1951), Lielvārdes skolas muzejs (1940-1941, nodedzis Otrā pasaules kara laikā) [1, 2, 22]. 

J. Grestes vākums u.c. materiāli glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, LU Muzejā [2, 21].

LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās glabājas ap 1925. gadu izgatavotais skapis, kuru J. Greste lietojis Zemes bagātību pētīšanas institūtā un vēlāk – Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta muzejā, J. Grestes manuskripti, piezīmes u.c. materiāli, viena no pēc J. Grestes iniciatīvas izgatavotajām skolām dāvināto derīgo izrakteņu kolekciju vitrīnām ar 55 iežu paraugiem un līdzīga, īpaša nestandarta vitrīna (iespējams, tā pieder kādai no augstākminētajām divām kolekcijām Latvijas Universitātei, par kuru sagatavošanas iespējamību J. Greste minējis 1943. gadā) ar 70 iežu paraugiem.

Papildus informācija:

Oops, an error occurred! Code: 20260714173952bf3b85b2

Oops, an error occurred! Code: 2026071417395296eff6c5

Rudzītis, M. Zemes bagātību pētīšanas institūta (1936-1946) materiāli LU Muzejā. LU 79. starptautiskās zinātniskās konferences prezentācija. Rīga: LU, 2021.

Mēneša priekšmets. Vitrīna ar Latvijas derīgajiem izrakteņiem. 2016. gada februāris

Vītiņš, J. Neaizmirstamās biogrāfijas. Ģeologam, paleontologam un latviskuma sargātājam Viktoram Grāvītim 100

1. Pozemkovska, M. Jānis Greste

https://enciklopedija.lv/skirklis/256907-J%C4%81nis-Greste

2. Grosvalds I. Jaunu ceļu meklētājs. Laikmets un personība: rakstu krājums, 8. sējums, LU Pedagoģijas muzejs, Latvijas Skolu muzeju biedrība. Rīga: Izdevniecība RaKa. 2006. 26.-65. lpp.

3. Greste Jānis. Latviešu konversācijas vārdnīca. 3. sējums. Rīga: A. Gulbis. 1931. 10651.-10652. sleja.

4. Kurzeme un viņas bagātības Rīgā. 1935. Jaunākās Ziņas, Nr. 222. Rīga. 7. lpp.

5. Kurzemes izstāde. 1935. Jaunākās Ziņas, Nr. 266. Rīga. 6. lpp.

6. Zemes bagātību pētīšanas institūta pētnieciskās darbības vispārīgs pārskats. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeografijas institūts. Raksti I. Rīga: LVI, 1947, 15.–34. lpp.

7. Zemes bagātību pētīšana. 1936. Latvijas Kareivis, Nr. 79. Rīga. 1. lpp.

8. Ko slēpj mūsu zeme. 1936. Kurzemes vārds, Nr. 109. Liepāja., 2. lpp.

9. Finanču ministrijas kultūrfilmas “Mūsu pelēkais dārgakmens” pirmizrāde. Informatīvs izdevums. 1936. Rīga. 6 lpp.

10. Greste, J. 1942.-1948. Kā radās un veidojās zemes bagātību pētīšanas institūts (J. Grestes atmiņas). Nepublicēts materiāls. 80 lpp. LU Muzeja krājums.

11. Zemes bagātību pētīšanas komitejas Zemgales izstādes novietne 1937. g. Informatīvs izdevums. 1937. Rīga. 14 lpp.

12. Mellis, O., Mellis, I. 1943. Petroloģiski pētījumi par Rembates dolomītsmilšakmeni. Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevums. Atsevišķs novilkums no Zemes bagātību pētīšanas institūta Rakstiem V. 2. Vispārīgi pētījumi par Rembates dolomītsmilšakmeni. Rīga. 65., 130.-132. lpp.

13. Greste, J. 1939. Manam mūžam pietiks. Rīts, Nr. 187. Rīga. 6. lpp.

14. Greste, J. 1939. Sargu lomā. Ugunskurs, Nr. 8. Rīga: Latvijas skautu centrālā organizācija. 170. lpp.

15. Norādījumi laukakmeņu reģistrētājiem. Zemes bagātību pētīšanas institūts. Rīga: Valsts tipogrāfija. 1939. 4 lpp.

16. Vērtīgs mācības līdzeklis skolām. 1940. Latvijas Kareivis, Nr. 14. Rīga. 5. lpp.

17. Greste, J. 1939. Ko runā akmeņi? – Latvijas zemes bagātību pētījumi. Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevums. Rīga: Pīpiņa grāmatu un nošu spiestuve. 94.-97. lpp.

18. Arāja, I. 27.12.2022. Vai zini, kāpēc Andreja Pumpura muzeja pagalmā Lielvārdē atrodas divi lieli akmeņi? Latvijas Sabiedriskais medijs. (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/vai-zini-kapec-andreja-pumpura-muzeja-pagalma-lielvarde-atrodas-divi-lieli-akmeni.a488903/)

19. Zabele, A. 1999. Ģeoloģijas entuziastam Viktoram Grāvītim – 75. Dabas un vēstures kalendārs 2000. Rīga: Zinātne. 237.-243. lpp.

20. Sorokins, V. 1994. Iežiem, kalendāram un skolēniem atdotā sirds. Dabas un vēstures kalendārs 1995. Rīga: Zinātne. 242.-246. lpp.

21. Meijere, Dz. 2015. “Mans Habibulla” – Jānis Greste. 1915 – 1942 – 2015. Laikraksts Latvietis, Nr. 350. Upper Ferntree Gully.

www.laikrakstslatvietis.com/raksti/raksts.php

22. Vilsons, A., Grāvītis, V., Flugins, J. 1975. J. Jānis Greste un pelēkais dārgakmens. Dabas un vēstures kalendārs 1976. Rīga: Zinātne. 224.-227. lpp.

23. Švābe, A. 1947. Mana dzīve. Latvju domas: Mēnešraksts izglītībai, Nr. 5. Augsburga. 11. lpp.