Apmeklējot Amerikas Savienoto Valstu Ilinoisa štata bibliotēkas, pirmā atziņa nav saistīta ar tehnoloģiju spožumu, bet gan ar to, kā telpa un algoritmi definē mūsu piederību zināšanām. Brauciena centrālais notikums bija Baltijas studiju attīstības asociācijas 2026. gada konference (Association for the Advancement of Baltic Studies 2026 Conference) “Diasporas: tiltu veidošana pāri valstu robežām” (Diasporas: Building Bridges Across Nations). Tā no 28. līdz 30. maijam notika Ilinoisas Universitātē Urbanā–Šampeinā (University of Illinois Urbana-Champaign).
Dalība konferencē deva impulsu sarunai ne tikai par pagātnes mantojumu, bet gan par to, kā bibliotēka kā institūcija spēj pielāgoties laikmetā, kurā pētniecība arvien biežāk sākas digitālajā mākonī, nevis plauktu rindā. Konferences programma aptvēra daudz plašāku loku par bibliotēku darbu – Baltijas vēsturi, literatūru, diasporu, politisko komunikāciju. Tomēr vairākos referātos un diskusijās atkārtojās viens un tas pats jautājums: kā mūsdienu pētnieks atrod avotu un kas notiek ar avotiem, kurus viņš neatrod?
Digitālā pieejamība padara avota pamanāmāku nevis nosaka tā eksistenci. Studenti un jaunie pētnieki darbu bieži sāk digitālajā vidē, un avotam, kas nav aprakstīts katalogā vai digitalizēts, ir daudz mazāka iespēja nonākt pētnieka redzeslokā – pat ja tas fiziski atrodas plauktā pāris metru attālumā. Tas ir īpaši aktuāli diasporas mantojumam, kura daļa joprojām glabājas ģimeņu un biedrību arhīvos, neaprakstīta un neredzama.
Mākslīgais intelekts paplašina analīzes iespējas, bet neatceļ ekspertīzes nepieciešamību. Optiskā rakstzīmju atpazīšana (OCR) un jaunākie segmentēšanas rīki ļauj analizēt lielākus tekstu kopumus nekā jebkad agrāk, taču automatizēts rezultāts joprojām jāpārbauda ar valodas zināšanām, grāmatniecības vēstures izpratni un – nereti – ar kopienas locekļu atmiņu, kas vien spēj identificēt cilvēkus vecā fotogrāfijā.
Ar pašu digitalizāciju vien nepietiek. Konferencē tika minēti piemēri, kur studenti pirms semināra patstāvīgi iepazinās ar digitalizētiem avotiem, bet nodarbības laikā tos kopā interpretēja un apsprieda. Digitālā kolekcija kļūst par zināšanām tikai tad, kad kāds palīdz to iesaistīt studiju vai pētniecības procesā – un tieši šī doma vēlāk visspilgtāk atklājās Ilinoisas Universitātes Urbanā–Šampeinā bibliotēkā.
Čikāgas Universitātes bibliotēka: kataloga loģika un nejaušības prieks
Čikāgas Universitātes Džozefa Regenšteina bibliotēkā (Joseph Regenstein Library, University of Chicago) es saskāros ar klasisku pētnieka dilemmu: kā sistēma “redz” autoru? Meklējot Jāņa Endzelīna darbus, nācās konstatēt, ka bez diakritiskajām zīmēm ievadītais “Janis Endzelins” ir vienīgā atslēga uz krājumu. Šis sīkums ilustrē dziļāku problēmu – informācijpratība šodien nav tikai prasme meklēt, tā ir prasme saprast, kā konkrētā institūcija “domā” par materiālu.
Nonākot ceturtā stāva krātuvē, baltu filoloģijas indeksu zonā, fiziskais plaukts piedāvāja to, ko nevar dot neviens algoritms – laimīgo nejaušību. Pārlūkojot rindas klātienē, blakus meklētajam izdevumam var pamanīt tematiski radniecīgu darbu vai pat kaimiņvalsts autora sējumu, kas digitālajā meklēšanā, kura balstīta precīzos atslēgvārdos, būtu palicis pilnīgi neredzams. Šī fiziskā tuvība grāmatu plauktiem joprojām ir savdabīga pētniecības infrastruktūras daļa – un tieši tai draud izzušana, ja avots netiek digitalizēts un tā vietā vienkārši “nemanāms” jaunās paaudzes acīs.
Ilinoisas Universitātes bibliotēka: no pētniecības datiem līdz digitālajai “Medūzai”
Ilinoisas Universitātes Urbanā–Šampeinā bibliotēkas (University of Illinois Urbana-Champaign Library) modelis parāda, kā izskatās bibliotēka, kas kļuvusi par augstas intensitātes pētniecības partneri. Ar vairāk nekā 15 miljoniem sējumu tā ir apjoma ziņā iespaidīga sistēma, taču vizītes laikā mani vairāk interesēja nevis krājuma lielums, bet tas, kā pakalpojumi saskan ar dažādiem pētniecības darba posmiem.
Pētījuma sākumā nozaru bibliotekāri (Subject Specialists) palīdz izstrādāt meklēšanas stratēģiju un izvēlēties datubāzes. Praktisko darbnīcu ciklā “Prasmīgais pētnieks” (Savvy Researcher) studenti un darbinieki apgūst nevis “ko” atrast, bet “kā” pārvaldīt atrasto – citēšanas rīkus, literatūras pārskata veidošanu, datu vizualizāciju.
Kad pētījumā jāvāc vai jāanalizē dati, darbā iesaistās Pētniecības datu dienests (Research Data Service), kas palīdz sagatavot datu pārvaldības plānus un nodrošina to ilgtermiņa saglabāšanu. Akadēmiskās pētniecības centrā (Scholarly Commons) pieejamas konsultācijas par digitālajiem projektiem, intelektuālo īpašumu un lietojamības testēšanu. Savukārt Mediju centrs (Media Commons) piedāvā kameras, datorus, ierakstu un sadarbības telpas, bet Greindžera IDEJU laboratorijā (Grainger IDEA Lab) pieejama virtuālā realitāte un 3D digitalizācijas iespējas.
Īpaši iespaidīga ir Ilinoisas Universitātes bibliotēkas pieeja digitālajai saglabāšanai. Sistēma “Medūza” (Medusa) nav tikai repozitorijs, kurā fails tiek nolikts – tā ir profesionāla ekosistēma, kas uztur institucionālā repozitorija IDEALS un Ilinoisas datu bankas (Illinois Data Bank) failus veselus un pieejamus arī pēc gadu desmitiem.
Tas sasaucas ar manu paša zinātnisko referātu konferencē – pētniecībā, tāpat kā izglītībā, galvenais bieži vien nav tikai piekļuve resursam, bet piederības sajūta, kas rodas, kad vide aktīvi atbalsta lietotāja izaugsmi, nevis vienkārši gaida, ka viņš pats atradīs ceļu.
Konkordijas Universitātes bibliotēka: telpas un funkciju līdzsvara meklējumos
Konkordijas Universitātes Čikāgā Klinka memoriālajā bibliotēkā (Klinck Memorial Library, Concordia University Chicago) pārmaiņas bija redzamas ļoti praktiski. Radošā darbnīca (Maker Space) ar lāzergriezēju, griešanas ierīci un šujmašīnām ir ienākusi tieši darbinieku darba zonā – konkrēts un pat mazliet neveikls piemērs tam, cik fiziski ierobežota var būt bibliotēkas adaptācija jaunām funkcijām, kad ēka jau uzbūvēta citā laikmetā.
Tā kā lielākā daļa studentu ir maģistranti vai tālmācības dalībnieki, bibliotēka arvien vairāk iegulda e-grāmatās, e-žurnālos un atvērtajos izglītības resursos, bet mazāk izmantoto fizisko krājumu sadarbībā ar organizāciju “Labākas pasaules grāmatas” (Better World Books) nodod tālāk – risinājums, kas atbrīvo telpu komunikācijai un kopdarbībai, bet prasa pārdomātus atlases kritērijus.
Interesanti, ka turpat, tajā pašā ēkā, bet organizatoriski nošķirti no bibliotēkas, atrodas Baznīcas mūzikas centrs (Center for Church Music) ar unikāliem himnoloģijas materiāliem – liecība, ka viena telpa var vienlaikus glabāt ļoti šauru kultūras nišu un mēģināt kļūt par mūsdienīgu kopienas telpu.
Bibliotēka arī darbojas kā studentu darbu izstāžu vieta un sadarbojas ar Agrīnās bērnības centru (Early Childhood Center), organizējot īsas lasīšanas nodarbības bērniem – tātad vienā un tajā pašā telpā satiekas lāzergriezējs, akadēmiskā rakstīšana un bērnu stāsti.
Šampeinas publiskā bibliotēka: drošais patvērums kopienai
Šampeinas publiskajā bibliotēkā (Champaign Public Library) uzmanības centrā bija nevis akadēmiskā pētniecība, bet vietējās kopienas vajadzības. Bibliotēkas pagrabstāvā izveidota pusaudžu telpa (Teen Space), kas pēc mācību stundām spēj uzņemt līdz 200 jauniešu, un pilda divējādu funkciju – ikdienā tā ir radošuma un tehnoloģiju vieta ar 3D printeriem un divām multivides studijām, bet vienlaikus tā ir arī viena no drošākajām tornado patvertnēm pilsētā.
Daļa aktivitāšu notiek kā brīva apmeklējuma (drop-in) nodarbības – cilvēks var vienkārši ierasties un izmēģināt konkrētu ierīci bez iepriekšējas pieteikšanās. Bibliotēka ir atteikusies no kavējuma naudām, secinot, ka to administrēšana prasīja vairāk resursu, nekā nesa ieņēmumu, turklāt parādi daļai iedzīvotāju kļuva par iemeslu bibliotēkā vairs neatgriezties. Bibliotēka tādējādi kļūst par kopienas drošības punktu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – vieta, kas vairs negrib būt “soda institūcija”.
Modernais bibliotekārs kā jēgpilnas informācijas kurators
Četras apmeklētās bibliotēkas bija ļoti atšķirīgas – Regenšteinas bibliotēkas stiprā puse ir dziļš akadēmiskais krājums, kam nepieciešama navigācijas prasme; Ilinoisas Universitātes bibliotēkas krājumu papildina plašs pētniecības atbalsta pakalpojumu klāsts; Konkordijas Universitātes bibliotēka meklē līdzsvaru ierobežotā telpā; Šampeinas biliotēka pielāgo noteikumus un tehnoloģijas kopienas vajadzībām. No šiem piemēriem nevar izveidot vienu modeli, kuru tieši pārnest uz Latvijas Universitāti – atšķiras institūciju lielums, finansējums un lietotāji.
Tomēr brauciens nostiprināja vienu priekšstatu: bibliotēkas nozīmi vairs nenosaka tās krājuma fiziskais vai digitālais apjoms. Tā slēpjas bibliotekāra spējā būt par profesionālu konsultantu informācijas pārblīvētā pasaulē – vai runa būtu par mākslīgā intelekta izmantošanu teksta atpazīšanā, kas prasa cilvēka ekspertīzi, lai pārbaudītu rezultātu, vai par pētniecības datu publicēšanu un ilgtermiņa saglabāšanu. Bibliotēka paliek kā tilts starp avotu un lietotāju – bet tilts, kuru kāds pastāvīgi uztur.
