Bibliotheca Rigensis lepnumam un tās dižākajai grāmatai 550!

Par šo iespēju bija gādājis pats iespiedējs: kā ierasts 15.gs. tipogrāfu aprindās, grāmatā tika norādīts datums, kad tā tapusi, proti, kad noslēdzies ilgais un skrupulozais salicēju un iespiedēju darbs, kad grāmatiespiedēja presē nodrukāta jaunā izdevuma pēdējā lapa. Lai gan izcilā inkunābula ir Šveices grāmatu kultūras piemineklis, tā kļuvusi par zīmīgu Rīgas un Livonijas atmiņas institūciju dārgumu.

Droši zināms, ka 1476. gada 10. jūnijā Bāzeles grāmatiespiedējs Bernhards Rihels (Richel, ?-1482) bija pabeidzis visai ilgu un nozīmīgu darbu. Tāpēc iespaidīgās grāmatas pēdējā lappusē nodrukātājā kolofonā izdevējs Rihels ar gandarījumu un lepnumu pavēstīja:

“Mūsu Kunga iemiesošanās tūkstoš četri simti septiņdesmit sestajā gadā, jūnija desmitajā dienā. Svētākajam tēvam un kungam Kristū, kungam pāvestam Sikstam Ceturtajam kā augstākajam priesterim, un visgaišākajam Austrijas hercogam Frīdriham, slavenākajam romiešu karalim, turot svētās katoliskās baznīcas stūri; cildenajam Johanam no Veningenas esot par bīskapu ievērojamā Bāzeles pilsētā, kas tapusi pagodināta un ievērojami paaugstināta  ar Visuvarenā bezmaksas dāvanu - ar maigiem laikapstākļiem un ļoti patīkamu augļu pārpilnību, kā arī ar iespiešanas mākslu un studiju universitātēm. Laimīgi pabeigts darbs Visvarenā Dieva godam - Graciāna dekrēts kopā ar Bartolomeja no Brešas aparātu, tā distinktos, cēloņos un jautājumos labi pārskatīts un izlabots, pateicoties atjautīgajam Bernhardam Rihelam, pieminētās Bāzeles pilsētas (kas ir visvairāk pelnījusi slavu un godu) pilsonim”.

Rihela spiestuvē bija tapis monumentāls kanonisko tiesību izdevums: Graciāna dekrēts ar komentāriem, foliants 413 lapu apjomā; iesietā grāmata svēra 12, 6 kg! Smagais sējums pat tam laikam neparasti liels, gandrīz pusmetru augstumā (495 x 370 mm). Jāsaprot, ka ticis nodrukāts pietiekami daudz eksemplāru, jo Inkunābulu kopkataloga (Gesamtkatalog der Wiegendrucke) ziņas liecina, ka vēl mūsdienās zināmi 75 Bāzelē iespiestā Graciāna dekrēta eksemplāri (ieskaitot fragmentus). Zināms arī, ka Graciāna dekrēts bija ļoti pieprasīts, daudziem nepieciešams izdevums: inkunābulu periodā tas ticis izdots daudzkārt un daudzviet: laikā no 1471. līdz 1500.gadam iespiesti 39 izdevumi.

Graciāns (Gratianus, Gratianus de Clusio, miris 12.gs. vidū, iespējams, 1158 ) bija 11. gs. itāļu garīdznieks un teologs, Romas katoļu baznīcas kanonisko tiesību pamatlicējs, katoļu baznīcas pirmā vispārējā kanonisko tiesību apkopojuma veidotājs. Graciāns kopš 13. gs. saukts par “kanonisko tiesību zinātnes tēvu” (pater scientiae iuris canonici). Dante Aligjeri atzinis Graciāna izcilos nopelnus un “Dievišķajā komēdijā” ierādījis viņam vietu Paradīzē, starp baznīcas tēviem. Savu fundamentālo darbu, kura oriģinālais nosaukums ir «Nesaskanīgo kanonu saskaņošana» (Concordia discordantium canonum), Graciāns sarakstīja aptuveni 1140. gadā Boloņā. Graciāna dzīvesgājumam zināmas vairākas versijas, jādomā, ka Graciāns bija bīskaps Kjūzi (Chiusi, Clusium) pilsētā Toskānā, viņš uzskatīts arī par maģistru, kas mācījis Boloņas klosterī baznīcas tiesības, bet pēc vēlākas leģendas viņš tiek uzskatīts par mūku. Graciāna dekrēts sākotnēji bija tapis kā palīgs baznīcas likumu studijām Boloņā, taču tas ātri ieguva tik lielu autoritāti, ka kļuva par pamatu kanonistu izglītībai visās Eiropas universitātēs, kur tika apgūtas baznīcas tiesības. Graciāna dekrēts kā baznīcas tiesību pamats pielietots kanoniskajās tiesībās līdz pat 1917.gadam.

Graciāns ir sastādījis un strukturējis baznīcas likumu – kanonu krājumu. Graciāns salīdzinājis dažādus Bībeles izteikumus, dažādos laikos tapušus, reizēm pretrunīgus un novecojušus baznīcas tēvu tekstus, koncilu lēmumus (kanonus), pāvestu dekrētus un piedāvāja juridiskus risinājumus pretrunu novēršanai. Graciāna krājums aplūkoja baznīcas tiesību juridiskos jautājumus nesaistīti ar teoloģiskajiem un dogmatiskajiem jautājumiem. Graciāna dekrēts apvieno vairāk nekā 3800 kanonus un 1000 komentārus. Krājums kārtots trijās sīkāk sadalītās numurētās pamatdaļās, tam izveidota savstarpēju atsauču sistēma. Dekrēta pirmo daļu veido 101 distinkcija (distinctiones), proti, tematiskas apakšnodaļas, katrā no tām ir vairāki kanoni. Otro daļu veido 36 fiktīvi gadījumi (causae), kam pievienoti jautājumi (quaestiones) un aplūkotajam gadījumam atbilstošie kanoni. Trešo daļu, kas veltīta konsekrācijai, arī veido distinkcijas. Graciāna dekrētu papildina vēlāki komentāri.

Grāmatizdevējs Bernhards Rihels dzimis Ehenveieras ciemā (Ehenweier, Ehenwilr, tolaik Vācijā, tagad Elzasā (Francijā, Lejasreinas departamentā). Viņš ir viens pirmajiem Bāzeles un Šveices grāmatiespiedējiem. Bāzelē Rihels ieradies no Vācijas (visdrīzāk, no Nirnbergas, ap 1468. gadu), lai vācvalodīgajā Bāzelē uzsāktu darbu un ierīkotu savu grāmatu spiestuvi. Rihela vārds Bāzeles dokumentos minēts 1472. gada martā, kad viņš risina burtu pasūtījuma lietu savas tipogrāfijas vajadzībām. Bāzelē bija īpaši labvēlīgi apstākļi grāmatiespiešanas attīstībai: pēc tālaika Bāzeles likumiem grāmatiespiešanas amats bija brīvā māksla, grāmatnieku darbu neregulēja un neierobežoja stingrie cunftu noteikumi. Svarīgi, ka Bāzeles grāmatiespiedējiem bija viegli pieejams uz vietas izgatavots kvalitatīvs papīrs, te pirmās papīra dzirnavas darbojās jau 15. gs. pirmajā trešdaļā (1433). Bāzele atrādās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Arī nesen atvērtā Bāzeles universitāte (1459) rosināja grāmatu pieprasījumu. Jo īpaši grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas un tiesību studijām.

Pirmā datētā Rihela grāmata iespiesta 1474. gadā, un 1474. gada augustā Rihels kļūst par pilntiesīgu Bāzeles pilsoni. Jādomā, ka grāmatiespiešana un grāmatu tirgošana viņam ir bijis visai ienesīgs pasākums; Rihels sadarbojās ar ceļojošiem grāmatu tirgotājiem un izdevēju pārstāvjiem, pirka un pārdeva savas un citu drukātas grāmatas  visā Sv. Romas impērijas dienvidu un dienvidrietumu daļā. Rihela spiestuve, kurā strādāja vismaz 12 zeļļi, bija iekārtota 1478. gadā par ļoti lielu naudu (550 Reinas guldeņiem) kopā ar sievu nopirktajā namā “pie mazām puķēm” (zum kleinen Blumen), kas kopā ar dārzu un šķūni atradās pilsētas centrā, senā Sālstorņa un tilta pār Reinas upi tuvumā. Iespaidīgais Sālstornis (nojaukts 1829) labi redzams gan Hartmana Šēdela Pasaules hronikas (LUB krājumā: Schedel, Hartmann. Liber chronicarum. Augsburg, 1497), gan Sebastjana Minstera Kosmogrāfijas (LUB krājumā: Münster, Sebastian. Cosmographey. Getruckt zu Basel, 1578) kokgriezumos. Tolaik Bāzelē darbojās vēl divi grāmatiespiedēji – Bertolds Rupels (Ruppel, ?- 1494 vai 1495, strādājis Bāzelē 1468-1491) un Mihaēls Venslers (Wenssler, ? -pirms 1512, strādājis Bāzelē 1472-1491); nereti lielāki izdevumi tapa, sadarbojoties diviem tipogrāfiem. Rihela partneri bija gan Ripels, gan Venslers 1476, 1479). Visai būtiski, ka Bāzeles tipogrāfu aprindās bija labi zināma Maincas grāmatiespiešanas izgudrotāja Johana (Gūtenberga (Gutenberg, ap 1400 – 1468) un viņa kompanjona, darba turpinātāja Pētera Šēfera (Schöffer, ap 1425- ap 1503) pieredze, veidojot Fusta un Šēfera grāmatniecības lieluzņēmumu. Bāzeles pirmiespiedējs Bertolds Rupels sākotnēji bijis māceklis (1455) un darbinieks Gūtenberga tipogrāfijā Maincā; tiek uzskatīts, ka Rupels no Maincas tipogrāfijas uz Bāzeli atvedis Šēfera Maincas psalmu grāmatas burtu garnitūru, savukārt Venslers pārpirka un tirgoja Šēfera izdotās grāmatas. Jāzina, ka izcilā izdevēja Pētera Šēfera lieluzņēmumā iznākušās grāmatas tika uzskatītas par etalonu, atkārtošanas cienīgu paraugu, Bāzeles pirmo grāmatizdevēju produkcija liecina, ka gan Rihels, gan Venslers pārspieduši vairākus nozīmīgus un pieprasītus Fusta un Šēfera tipogrāfijas izdevumus. Pieminētais ietekmes, konkurences un vizuālu ideju pārneses fenomens ir būtisks Graciāna dekrēta 1476. gada Bāzeles iespieduma kontekstā. Pāris gadus agrāk Maincā Šēfera iespiestais Graciāna dekrēts (1472), kura veidols atbilst viduslaiku (13.-14.gs.) rokrakstu kultūrā izkoptajai komentētu tekstu atveidojuma tradīcijai, drīz kļuva par turpmāko tiesību izdevumu paraugu. Teksts salikts 2 slejās, lapas vidū atrodas kanona pamatteksts, ko kā rāmis ietver mazākiem burtiem salikti komentāri (glosas). Grāmatas atvērums divkrāsu salikumā rada harmonisku un cildenu iespaidu. Rihels gandrīz precīzi, pa lapai atkārtojis Maincā Šēfera Graciāna dekrēta izdevumu: atbilst gan teksta salikums (proti, grāmatas makets), gan lappušu skaits (413 Bāzelē, 412 Maincā). Turklāt Rihels (tāpat kā daudzi citi) bija atdarinājis Fusta un Šēfera uzņēmuma marku. Ar sarkanu iespiestā un ar roku kolorētā Rihela marka ir viņa produkcijas pazīšanas zīme, tajā redzami divi zaram piekārti vairogi, vienā vairogā atveidota izdevēja monogramma BR ar krustu (vai zobenu), otrā – trīs kalni. Pirmo reizi grāmatiespiešanas vēsturē izdevēja marka, kas apzīmē izcelsmi un piederību, tika izmantota Fusta un  Šēfera  Maincas Psalmu grāmatas (Mainzer Psalter) izdevumā (1457) – tad abos pie zara piekārtajos vairogos bija redzamas divas simboliskas zīmes - grieķu literas X (Χριστός, Xristos) un λ (λόγος, logos), proti, “ Kristus (Dieva) vārds”, kas autoritatīvi norāda uz izdevuma simbolisko jēgu, tā būtību. Turpmākajos gados Fusta un Šēfera radītā marka konsekventi apliecina viņu autorību. Interesanti, ka abu izdevēju markām bija arī apvērstas versijas ar vietām apmainītiem vairogiem.

Šķirstot un pētot Bāzeles Graciāna dekrētu, jāsaprot, ka faktiski tā ir iespēja pietuvoties lieliskajam Maincas 1472.gada dekrēta izdevumam.

Senajā Bāzeles pilsētā Šveices ziemeļos, Francijas un Vācijas robežu tuvumā tapušajai 15.gs. grāmatai drīzumā bija lemts ceļot cauri visai Eiropai, nonākt tālajā Livonijā, Rīgā, lai iegultu kāda klostera bibliotēkā. Baznīcas kanonisko tiesību izdevums bija vienādi nepieciešams visām baznīcas institūcijām, arī abiem garīgajiem ordeņiem, franciskāņiem un dominikāņiem. Graciāna dekrēts bija būtisks arguments kanonisko prasību ievērošanas praksē: baznīcas jautājumos sagatavotajiem dokumentiem un regulām bija jāatbilst kanonisko tiesību standartiem, kuru pamatā bija tieši Graciāna darbs. Graciāna dekrēta apguve bija nepieciešama teoloģiskajā izglītībā kā kanonisko tiesību studiju pamatteksts viduslaiku universitātēs. Sazarotajā, sarežģīti strukturētajā baznīcas hierarhijā bieži radās juridiskas diskusijas par īpašuma tiesībām, savstarpējām attiecībām klēra aprindās, visai bieži augstākstāvošo baznīcas pārstāvju saziņa ar vietējiem bīskapiem veidojās sarežģījumi un konflikti. Kanonisko tiesību apkopojums tāpat sniedza dibinātus argumentus diskusijās ar laicīgo virsvaru un pilsētu pārstāvjiem. Graciāna dekrēti bija autoritatīvs juridisko nostādņu avots dažādu jautājumu un strīdu risināšanai. Nav iespējams pateikt, vai izdevums bija atradies pie Domkapitula vai nonācis pie Rīgas dominikāņiem vai franciskāņiem, grāmatā nav atrodami piederības ieraksti. Tikai atsevišķi 15.gs. beigu pasvītrojumi un rociņas liecina, ka Rīgas eksemplārs ticis izmantots. Pārdomas un hipotēzes par visai iespējamo grāmatas piederību var veidot kāda īpaša vēsturiska liecība – Pētera Šēfera dāvinājuma ieraksts. Šēfera izdotais Graciāna dekrēts (Mainca, 1472) ar viņa autogrāfu pēdējā lapā savulaik atradies Kēnigsbergas karaliskajā universitātes bibliotēkā:

“Par godu svētajam Franciskam un viņa Observantu ordenim, Pēteris Šēfers no Gērnsheimas, šī Dekrēta iespiedējs, ir novēlējis un dāvinājis šo Dekrētu Dieva godam un iepriekšminētā ordeņa brāļu lietošanai. Tādēļ, lai kurā Prūsijas konventā tas nonāktu, viņš pazemīgi un dievbijīgi lūdz šī paša ordeņa brāļus aizlūgt Dievu par viņu un viņa sievu Kristīni; un, kad tie uzzinās par viņu nāvi, noturēt par viņiem trīsdesmitās dienas piemiņas misi ar bēru aizlūgumiem, kā arī izpildīt visu pārējo, kas viņiem pienākas pēc ordeņa ieraduma un tradīcijām. Par liecību tam viņš to apliecina ar savu paša roku 1474. gadā."

Livonijā pirmie franciskāņi ieradās ap 1233. gadu; 15.gs. 2. pusē Sv. Franciska ordeņa Livonijas atzars atradās Livonijas un Prūsijas kustodijas jurisdikcijā, kura apvienoja klosterus Livonijā (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, piemēram, Rīgā, Vīlandē, Rakverē) un Prūsijā. Livonijas kustodija bija pakļauta Saksijas franciskāņu provincei (Provincia Saxonia). Jādomā, ka Graciāna dekrētu izdevumi varēja būt visai nepieciešami daudziem plašās Saksijas provinces franciskāņiem, tostarp tiem, kas mājoja Rīgas Sv.Franciska ordeņa minorītu observantu klosterī pie Sv.Katrīnas baznīcas un bieži risināja juridiskus jautājumus saziņā ar pāvesta kūriju, Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu, Rīgas rāti, franciskāņu pārstāvji devās gan uz franciskāņu observantu ordeņa provinces kapitula sēdēm, gan uz Romu. Dienas kārtībā bija jautājumi par dāvinājumiem un testamentāriem novēlējumiem, jaunu klosteru dibināšanu vai baznīcu celšanu, jaunu ordeņa locekļu (arī laju) afiliāciju. Reformācijas laikā atbilstoši kanonisko tiesību normām tika sastādītas sūdzības un lūgumraksti par jaunās ticības piekritēju (luterāņu) ķecerībām un nodarījumiem Livonijas franciskāņu  klosteriem; te īpaši pieminami Rīgas franciskāņu klostera teoloģijas lektora Antona Bomhovera (Bomhover, ?-?) Romā pāvestam un Sv. Romas impērijas pārstāvjiem Nirnbergā iesniegtie sūdzību raksti. Par minētājām norisēm Saksijas ordeņa provinces Livonijas kustodijā liecina Leonrada Lemmensa (Lemmens, 1864-1929) apzinātie dokumenti (1478, 1488, 1495, 1499, 1518, 1523, 1524).

Reformācijas laikā Graciāna dekrēts nonāca Rīgas pilsētas bibliotēkā.

Bet 20. gs. sākumā Graciāna dekrēts kļuvis par senākās Rīgas pilsētas bibliotēkas simbolu. Viduslaiku grāmata tika atveidota bronzā, tās attēls redzams bibliotēkas 450 gadu jubilejas medaļā (tēlniece Valentīna Zeile, 1974). Skaistais vēlo viduslaiku foliants ir daudz fotografēts un filmēts, tas arvien iedvesmojis māksliniekus un sajūsminājis apmeklētājus. Graciāna dekrēts lepni prezentējis viduslaiku Rīgas grāmatu vērtības jau kopš 1883. gada Rīgas Kultūrvēstures izstādes. Bibliotheca Rigensis krājumā glabājas izcils grāmatas eksemplārs autentiskā un nevainojami saglabātā vēlo viduslaiku iesējumā ar ķēdi. Smago sējumu sargā ar ādu pārvilkti koka vāki ar slēdžiem un apkalumiem. Sējumu grezno unikāli, izteiksmīgi bronzas apkalumi, kam neatrast precīzu analogu 15.gs. beigu vācu kultūrtelpas metālapstrādes repertuārā; tomēr var visai ticami pieņemt, ka apkalumi (un iesējums) tapuši Nirnbergā; radniecīga apdare ir vienīgi kādai Nirnbergas vajadzībām tapušai 15.gs. rokraksta misālei no Nirnbergas pilsētas bibliotēkas, kas iesieta kādā pilsētas sietuvē (darbojusies 1452-1476). Masīvajos bronzas lējuma stūru apkalumos augstās gotikas stilistikā atveidoti fantastiski dzīvnieki – himēras jeb varbūt stilizēti brieži starp zaru vijumiem, vāka vidū novietots apaļš apkalums ar heraldisku liliju motīvu. Sākotnēji zem ažūrajiem apkalumiem bija tumši zils samts, kas vēl vairāk izcēla mirdzošo bronzas dekoru un sabalsojās ar ornamentētās ādas tumši brūno toni.

Graciāna dekrēts ir senākais un svarīgākais Rietumu kristīgās baznīcas tiesību avotu apkopojums. Tiesību vēsturnieki (piem., Harolds Džozefs Bermans (Harold J. Berman, 1918-2007) uzsver, ka Graciāna dekrēts ir uzskatāms par “pirmo visaptverošo un sistemātisko juridisko traktātu Rietumu vēsturē un, iespējams, pat cilvēces vēsturē — ja ar vārdu „visaptverošs“ tiek domāts mēģinājums aptvert praktiski visu konkrētās valsts tiesību sistēmu, un ja ar vārdu „sistemātisks“ tiek domāts konkrēts centiens kodificēt šīs tiesības kā vienotu kopumu, kurā visas daļas tiek uzskatītas par savstarpēji saistītām, veidojot vienotu veselumu.“

Vēlēsim izcilajai inkunābulai: Ad multos annos! Daudz laimes!

Izdevums atrodams Kopkatalogā

Plašākas ziņas par Bāzeles iespiedumu (tāpat par citiem 15.gs. Graciāna dekrēta izdevumiem) sk. inkunābulu kopkatalogā (Gesamtkatalog der Wiegendrucke, GW), ieraksta nr. GW11356;

Literatūra

Richel, Bernhard (?-1482). Index typographorum editorumque Basiliensium (ITB). Pieejams tiešsaistē.

Berman, Harold J. Law and revolution: the formation of the western legal

Tradition. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1983, p. 143.

Die ersten Basler Buchdrucker. Pieejams tiešsaistē.

Lemmens, Leonhard. Urkundenbuch der alten sächsischen Franziskanerprovinzen. I. Die Observantenkustodie Livland und Preussen. Düsseldor: L. Schwann, 1913, S.33, Nr. 111 [par Decretum Gratiani (1472) ar P.Šēfera autogrāfu, 1474].

Pieejams tiešsaistē.

Müller, Joseph. Ein Autographon Peter Schöffers in einer Incunabel der Kgl.Bibliothek zu Königsberg. Mit lithographirtem Facsimile. Königsberg i.Pr., 1869. 8 S.; 1 Bl. Facsimile. 

Sauer, Christine. Nürnberg. Diese und jene Mode, Bücher einzubinden. Einbandkunst aus sechs Jahrhunderten in der Stadtbibliothek. BCN Materialien – Ausstellungskatalog der Stadtbibliothek. Nürnberg, 2014, S. 26.

Pieejams tiešsaistē.