Vezuva izvirdumi

Vulkānu darbības procesu labi var izsekot mūsdienu darbīgajos vulkānos. Visilgstošāk un sistemātiskāk ir novērots Vezuvs Itālijā. Vezuvs ir vienīgais darbīgais vulkāns Eiropas cietzemē un atrodas biezi apdzīvotā vietā Vidusjūras piekrastē Neapoles tuvumā. Ziņas par šī vulkāna darbību ir no mūsu ēras sākuma. Līdz nelielam izvirdumam 63. gadā šis vulkāns tika uzskatīts par apdzisušu. Tā krāterī bija izaudzis mežs, kurā atrada patvērumu sacēlušos vergu vadonis Spartaks. Nogāzes arī bija apaugušas, jo tās klāja auglīgas augsnes. Kalna pakājē atradās daudzas apdzīvotas vietas.

79. gadā negaidīti, bez kādām iepriekšējām norādēm notika ļoti spēcīgs izvirdums, kura gaitu ir aprakstījis aculiecinieks – romiešu zinātnieks Plīnijs Jaunākais, kura tēvocis Plīnijs Vecākais izvirduma laikā gāja bojā. Pirms izvirduma bija jūtama bieža, samērā stipra zemes trīcēšana, bet pēc tam virs kalna parādījās dūmu stabs, kas vēlāk izpletās atgādinot Itālijā bieži sastopamu priedi pīniju. No mākoņa uz sauszemes un jūrā lielā daudzumā sāka birt pelni un melni akmens gabali (pumeks). Cilvēki, ejot ārā no telpām, pie galvas sēja spilvenus, lai tos nenosistu krītošie akmeņi. Kaut arī diena bija skaidra, kļuva pilnīgi tumšs. Vulkānisko pelnu slānis, kura biezums sasniedza 7 m, apraka trīs pilsētas – Pompejas, Herkulānu un Stabiju. Pēc izvirduma sekoja spēcīgs lietus, kā rezultātā ūdens straumes, sajaukdamās ar dubļiem, plūda lejup pa nogāzēm un pilnībā apraka pilsētas. Pēc tam izplūda lava, kuras straume aizplūda uz neapdzīvotiem purviem vulkāna ziemeļu piekājē. Bojā gāja 20 000 – 25 000 cilvēku. Vairāk kā 500 gadus vulkāns bija it kā apdzisis, krāterī izauga ozolu birzs un kalna pakājē radās jaunas pilsētas. Cilvēki aizmirsa par pazudušajām pilsētām. Un tikai pēc 17 gadsimtiem Vezuva nogāzē, rokot aku, nejauši tika atrasta marmora statuja, kas bija ierosinājums izrakumiem, kuru rezultātā tagad Pompejas un Herkulāna pilnībā ir atbrīvotas no pelniem.

Ļoti spēcīgs Vezuva izvirdums notika 1631. gadā. Izvirduma laikā bez gaisā izsviestajām gāzēm, pelniem un vulkāniskajām bumbām izplūda arī lava, kas kā divas plūsmas virzījās lejup pa nogāzi. Viena no plūsmām tecēja Torre Anunciata pilsētas virzienā, bet otra uz Torre del Greko, Portiču un Rosini. Karstā lavas plūsma gandrīz pilnībā iznīcināja Torre del Greko, kur gāja bojā pāri par 1500 cilvēku, un sasniedza jūru. Vulkāna izvirdums turpinājās divas nedēļas. Turpmāk Vezuva izvirdumi notika ar 10 līdz 30 gadu intervālu.

1906. gadā notikušo lielo Vezuva izvirdumu lieliski aprakstījis ievērojamais vulkanologs Perrots. 4. aprīļa rītā notika sprādziens, kura rezultātā tika pilnībā noārdīta daļa konusa un uzsviesta gaisā kopā ar melnu pelnu mākoni. 5. aprīļa naktī konusa dienvidu daļā 1550 m augstumā virs jūras līmeņa sāka fontanēt šķidra lava, kas lielā ātrumā plūda lejup dienvidaustrumu virzienā. Vulkāns šajā laikā „šņāca un trīcēja, līdzīgi gigantiskam katlam, kas vārās kolosāla tvaika spiediena ietekmē”. 8. aprīļa rītā spēcīgs sprādziens no krātera izsvieda visu lavu, sākās milzīga gāzu izplūde vairāku simtu metru plata staba veidā, kas sasniedza 11 km augstumu. Šāda kolosāla gāzu izplūde notika veselu diennakti, bet 9. aprīlī to nomainīja pelni. Melns pelnu stabs virs vulkāna turējās divas nedēļas. Šī izvirduma rezultātā krātera dibenā radās 600 m dziļa cauruļveidīga atvere. Pēc tam caurules sienas augšmalā sāka nogrūt līdz izveidojās piltuvveida padziļinājums. Piltuves dibenā vairākus gadus izdalījās hloru un sēru saturošas gāzes. Nākošais vulkāna izvirdums notika pēc 7 gadiem. 

1944. gada 20. martā notikušais Vezuva izvirdums pēc tā spēka un izplūdušās lavas daudzuma pielīdzināms 1906. gada izvirdumam. Krāteris atbrīvojās no lavas un izveidojās kā milzīga piltuve. Ir zināmas 79 Vezuva erupcijas. Tātad Vezuva darbības sākuma stadijās lielu izvirdumu laikā notika tikai gāzu un cieto produktu izdalīšanās gigantisku sprādzienu rezultātā, bet vēlāk gāzu un pelnu izdalīšanos pavadīja arī lavas izplūšana no krātera.