Latvija un vulkāni

Savāda varētu likties doma, ka Latvijai ir kaut kas kopīgs ar vulkāniem. Patiesībā ar mūsdienu darbīgajiem vulkāniem Latvijai tiešām nav nekāda tieša sakara, ja nu vienīgi jau aprakstītās neērtības, kas rodas gaisa satiksmes pārtraukumu dēļ, kuru iemesls ir vulkāniskā materiāla mākoņi atmosfērā, ko radījuši salīdzinoši tālu atrodošies darbīgie vulkāni. Tieša apdraudējuma Latvijas iedzīvotājiem no tiem nav.

Tomēr, ja paraugāmies atpakaļ ļoti tālā ģeoloģiskajā pagātnē, tad var secināt, ka vulkāniskajai darbībai kaimiņu reģionos uz ģeoloģiskajiem procesiem tagadējās Latvijas teritorijā ir bijusi zināma ietekme. Vissenākajās nogulumiežu slāņkopās, kas veidojušās Ediakāra laikā, kā Zūru slāņkopā ierobežotā teritorijā ap Pilteni un Krāslavas slāņkopā Latvijas dienvidaustrumos ir konstatēta piroklastiskā materiāla klātbūtne, kas liecina par netālu darbīgu vulkānu esamību.

Savukārt Baltijas reģiona ordovika un it īpaši silūra iežos ir konstatējami dažus centimetrus biezi metabentonīta mālu slānīši, kuri ir ļoti izturēti un izsekojami plašās teritorijās. Tie ir laika gaitā pārveidojušies vulkāniskie pelni, kuri iezīmē vulkānisko aktivitāti Skandināvijā toreizējās Kaledonīdās. Šie slānīši ir kā savdabīgs ģeoloģiskais pulkstenis, kas uzrāda vienu konkrētu laiku. 

 Pavisam interesanta ir Latvijas, jeb, pareizāk sakot, ģeologa Oto Meļļa – Latvijas Universitātes studenta un mācībspēka -  saikne ar Santorīni vulkānu. Otrā Pasaules kara beigās viņš emigrēja uz Zviedriju un tur turpināja pedagoga un zinātnieka darbību. Kā petrogrāfs starp daudziem citiem pētījumiem viņš iesaistījās arī Vidusjūras dziļūdens nogulumu petrogrāfiskajā izpētē.

 Pēc rūpīgas vairāku ģeoloģisko griezumu datu salīdzināšanas viņš nonāca pie secinājuma, ka Bībelē aprakstītā trīs dienas ilgusī Ēģiptes tumsība ir saistāma ar grandiozu vulkāna izvirdumu, kas varētu būt Santorinī vulkāna izvirdums ap 1500. gadu pirms Kristus. Tas iznīcināja arī Minosas kultūru un radīja leģendas par Saules dieva Ra pazušanu. Sākotnēji viņam, protams, negribēja ticēt. Tomēr pēc vairāk kā desmit gadu ilgiem pētījumiem arī vācu, amerikāņu un citi zinātnieki nonāca pie līdzīga secinājuma. Tā Oto Mellis neilgi pirms nāves tomēr piedzīvoja savu uzskatu pilnīgu atzīšanu.