Kombinētie eksplozīvi efuzīvie vulkāni

Kombinēto eksplozīvi efuzīvo vulkānu izvirduma laikā notiek gan lavas izplūšana, gan gāzu un piroklastiskā materiāla izsviešana. Centrālā tipa stratovulkānu konusiem ir izteikta, pareiza forma kā, piemēram, pasaules skaistākajam vulkānam Fudzijama Japānā un virknei Kamčatkas vulkānu. Vulkānisko konusu sienas ir stāvas (30-45o), uzbūve sarežģīta. Centrālajam vulkānam var būt vairāki mazāki sekundārie konusi, virsotnē centrālā atvere – krāteris. Krāteriem ir piltuves forma, diametrs – desmiti līdz simti m. Stratovulkānu izmēri dažādi - augstums daži m līdz 4-5 km, pamatnes diametrs līdz 3-5 km. Darbība parasti sprādzienveidīga, izsviežot piroklastisko materiālu (vulkāniskās bumbas, smiltis, pelni u.c.), kam seko andezīta, dacīta vai riolīta lavas izplūšana. Līdz ar to vulkānu konusi sastāv no tefras (irdeni vulkāniskie veidojumi), tufu, vulkānisko brekčiju (saistīts materiāls) un lavas slāņu mijas, kādēļ tos sauc par slāņainajiem jeb stratovulkāniem.

Vidusjūras Lipāru salās atrodas Stromboli vulkāns, kuru bieži sauc par bāku, jo gandrīz visu laiku no tā krātera izdalās gāzes un tiek izsviesti vēl plastiski sakaitētas lavas pikuči, kas naktī spīd. Lava šajā vulkānā gandrīz visu laiku stāv krāterī un dod sarkanīgu spīdumu, kas īpaši labi redzams naktī. Lava ir bazalta sastāva, bet tā nav ļoti plūstoša, ar temperatūru 1000-1100oC. Gāzes no tās neizdalās vienmērīgi, bet uzkrājas nelielās porcijās un rada izvirdumu. Lava uz vulkāna nogāzēm sastingst kā īsas mēles. Ir zināmi šī vulkāna ritmiski izvirdumi jau no Homēra laikiem.

Līdzīgi ir Icalko vulkāna izvirdumi Centrālajā Amerikā. Ik pēc 8 minūtēm atskan pazemes rūkoņa, notiek sprādziens, virs krātera parādās dūmu un tvaiku mākoņi, kas reizēm sasniedz 300 m augstumu. Izsviestās gāzes apspīd krāterī mutuļojošā lava. Tādi izvirdumi notiek jau vairāk kā 200 gadu. Lava parasti izplūst no blakuskrāteriem. Tā kā izplūst daudz lavas un tiek izsviests daudz pelnu, tad konuss 100 gadu laikā ir palielinājies par 800 m.

Skābo lavu plūsmas ir ievērojami stigrākas un mazkustīgākas nekā bazalta lavas. To garums ir no dažiem līdz 10 km, biezums – desmiti metru līdz 150-200 m, kustības ātrums – 7-10 m/diennaktī.

Citā Liparu salā - Vulkano atrodas vulkāns, kuš darbojas nedaudz savādāk kā Stromboli. Vulkano lava ir salīdzinoši stigra – andezīta sastāva un ātri sastingst, saskaroties ar atmosfēru. Līdz ar to pēc izvirduma vulkāna krāteris tiek blīvi noslēgts. Vulkāna magmatiskā kamera atrodas salīdzinoši nelielā dziļumā. Gāzes, kas tur rodas, nevar visu laiku brīvi izplūst, bet uzkrājas zem iepriekšējā izvirduma „korķa”, kurš nākošā izvirduma laikā tiek izšķaidīts un izsviests gaisā. Izvirduma laikā virs vulkāna paceļas melns gāzu, pelnu un vulkānisko bumbu mākonis. Lavas plūsmas ir nelielas. Klusuma brīžos, kuri ir ilgāki kā Stromboli, vērojama fumarolu un solfataru darbība. Pašreiz šādi darbojošos vulkānu uz Zemes ir visvairāk. Pie tādiem pieskaitāmi vairums Kamčatkas vulkānu. Šajos vulkānos lava var būt ne tikai andezīta, bet arī trahīta vai dacīta sastāva. Vulkānu konusi ir salīdzinoši stāvām malām un dziļu krāteri tā virsotnē, kurā vulkāna atveri aizpilda lava vai cieto izvirduma produktu atlūzas.

Viens no varenākajiem darbīgajiem Eirāzijas vulkāniem ir Kļučas sopka, kuras augstums sasniedz 4800 m. Pirmās ziņas par tā izvirdumiem attiecas uz 1698. gadu. No tā laika novēroti pāri par 35 izvirdumiem, pie kam daži no tiem ilga vairāk kā gadu. 1829. gadā no Kļučas vulkāna izplūda 3,5 km3 lavas. Ļoti spēcīgs izvirdums notika 1945. gadā, ko detāli aprakstījis vulkanologs B. Pijps. 1944. gada 31. decembrī novēroja biežus zemestrīces grūdienus un no vulkāna atskanēja nelielu sprādzienu troksnis. Sešos vakarā viss aprima un no krātera pacēlās tikai gāzu strūkla. 1. janvāra rītā pulksten 4 un 40 minūtēs no krātera izrāvās milzīga gāzu masa un gaisā slīpi uzvijās ugunīgs stabs. Pēc 15 minūtēm tas sasniedza 1500 m augstumu virs krātera un pārvērtās par gigantisku ugunīgu protuberanci. No tās virsotnes krita ugunīgas bumbas. Sakaitēto stabu ietvēra mutuļojošas gāzes, kuras sasniedza 7000 m augstumu. Virs krātera, šķiet, bija stiprs vējš, jo gāzes un ugunīgais stabs drīz vien sāka izplesties ziemeļrietumu virzienā. Šajā virzienā no melnā gāzu mākoņa sāka krist lejā pelni un sakaitētas bumbas. Melno pelnu mākoni brīdi pa brīdim pāršķēla viļņaini sazaroti zibeņi. Apakšā oranži dzeltenais un augšā sarkanīgais ugunīgais stabs visu laiku kustējās, te palielinoties, te samazinoties virsotnē. Izsviesto koši sarkano bumbu daudzums bija tik liels, ka radīja pasakaina puteņa iespaidu. Bumbas uzlidoja līdz 3000 m augstumam un tad krita lejā un ripoja pa kalna nogāzi, atstājot aiz sevis ugunīgi sarkanas mēles vai atsevišķus spīdošus punktus tā, ka visa konusa augšējā daļa šķita noklāta ar spīdumiem un ugunīgām strūkliņām. Pulksten 8 un 20 minūtēs izvirduma stabs sasniedza 10 000 m augstumu virs krātera. Līdz 3000 m augstumam gāzu mākonis atgādināja puķu kāpostu, augstāk tas kļuva lielāks un ne tik blīvs. Uz ziemeļrietumiem no izvirduma staba un to ietverošās gāzu masas stiepās drūma vienveidīga krītošo pelnu siena, ko brīžiem pāršķēla lielas zibens šautras. Trīs stundas izvirdums turpinājās ar nenorimstošu spēku. Melnais gāzu stabs pacēlās no krātera ar vidējo ātrumu 60 m/sek. Dārdoņa bija dzirdama 200 km attālumā no vulkāna. Izvirdumu pavadīja zemestrīces, kuru stiprums bija no 3 līdz 5 ballēm. 15 stundu laikā tika reģistrēta 21 zemestrīce. Izvirdums turpinājās līdz 8 vakarā. Vulkānu sedza pelnu mākonis. Nākošajā dienā pelnu mākonis sasniedza Kļučas ciemu, kur atradās vulkanoloģiskā stacija. Sākumā pelni gūlās uz sniega kā nemanāmi irdeni putekļi, bet vēlāk tie uzgūlās kā blīvs pārklājs un apkārtne kļuva spocīga. Pelnu krišana turpinājās līdz 3. janvārim. Saules gaisma pelnu mākonim izlauzties cauri nespēja, skaidrā diena līdzinājās vakara krēslai. Pelnu slānis pārklāja gandrīz divas trešdaļas Kamčatkas un vietām tā biezums sasniedza 4 cm. Kopīgā pelnu masa novērtēta kā 0,6 km3. Izvirduma laikā Kļučas vulkāna konuss ievērojami pārvērtās. Kalna ziemeļrietumu nogāzē no krātera līdz 2700 m atzīmei krītošās bumbas izsita dziļu aizu. Irdenie izvirduma produkti kā sakaitēta lavīna traucās lejup, vēl vairāk paplašinot aizu. Sedlienē radās nokaitēto lavīnu lauks, no kura pirmajās dienās līdz 600-800 m augstumam cēlās tvaiku un gāzu stabi. Karsto lavīnu biezums pie aizas sasniedza 40-50 m. Kā noskaidrojās vēlāk, šos nogulumus veidoja haotiski sajaukts irdens materiāls sākot no gigantiskām ovālām bumbām 7 m diametrā līdz pat sīkiem akmentiņiem, smiltīm un pelniem. Lavīnas, kas vēlās lejup pāri ledum un sniegam, kausēja tos un pa sausu upes gultni sāka plūst kūstošo ūdeņu straume, kuras garums sasniedza 35 km, bet ūdens temperatūra bija 25oC. Dažas dienas pēc izvirduma no krātera sāka izplūst lava, kas kā milzīgas plūsmas tecēja lejup pa vulkāna nogāzēm. Lavas izlijumi turpinājās līdz 20. janvārim. Vēlāk no krātera un pa nogāzēm izdalījās tikai gāzu strūklas. Janvāra beigās vulkāniskā darbība galvenajā krāterī izbeidzās.

Gandrīz pus gadu vulkāns bija mierīgs. 1945. gada 19. jūnijā vulkāna nogāzē 1000-1500 m augstumā radās radiāla plaisa, gar kuru izveidojās 4 nelieli parazītiskie jeb blakuskrāteri. No augšējiem krāteriem tika izmestas gāzes un pelni, bet no apakšējā izlauzās liela lavas straume, kas sasniedza 6 km garumu. Lava tika izsviesta ar tādu spēku, ka izveidojās 300 m augsts fontāns, kura temperatūra sasniedza 1200oC. Blakuskrāteru izvirdumi turpinājās līdz 7. jūlijam. Pēc gada un 3,5 mēnešiem 2 km attālumā no šiem krāteriem radās jauns blakusvulkāns, no kura mēneša laikā izplūda 18 miljoni m3 lavas, veidojot 10 km garu plūsmu. Vienlaicīgi tika izmests ap 3 miljoniem m3 vulkānisko smilšu un putekļu. 1946. gada janvāra beigās Kļučas vulkāna izvirduma galvenais cikls noslēdzās un uz dažiem gadiem iestājās miera periods. Kļučas vulkānā nelieli izvirdumi notiek vidēji ik pēc 7 gadiem, bet spēcīgi – pēc 26 gadiem. Pēc darbības rakstura Kļučas vulkāns salīdzināms ar Vezuvu, Etnu un citiem Vidusjūras vulkāniem, Kuriļu un Kamčatkas, kā arī Japānas un Dienvidamerikas vulkāniem.

Pēc ilgstošāka miera vai nelielas vulkāniskās aktivitātes perioda lava ar lielu sprādzienu tiek izsviesta augstu gaisā, pārvēršot to par vulkāniskajiem izdedžiem, smiltīm un pelniem. No pirmā spēcīgā sprādziena vulkāna konusā parasti rodas lielākas plaisas vai plaisainas zonas. Nākamajos izvirdumos lava un gāzes nespēj pacelties līdz galvenajam krāterim un izlaužas vulkāna nogāzēs, veidojot krāterus, virs kuriem rodas blakus jeb parazītiskie vulkānu konusi. Lielākā lavas daļa izplūst tieši caur šiem blakuskrāteriem. Tā, piemēram, Kļučas vulkāna izvirdumā 1937.-1938. gados no galvenā krātera izplūda 14 miljoni m3 lavas, bet no Biļukai krātera nogāzē – 240 miljoni m3 lavas, kas sākumā veidoja vienu 16 km garu plūsmu, bet pēc tam četras plūsmas. Biļukai ir apakšējais no 5 blakuskrāteriem, kas radās uz plaisas Kļučas sopkas nogāzē. Tā izvirdums turpinājās 390 dienas. Uz Kļučas vulkāna nogāzēm konstatēti līdz 60 blakuskrāteri.

Etna, kas atrodas Vidusjūrā uz Sicīlijas salas, ir aktīvākais Eiropas vulkāns. Viens no lielākajiem pēdējā laika izvirdumiem ir bijis 1983. gadā, pēc kura ir bijusi vēl virkne aktivitāšu. Tā biežie izvirdumi ir līdzīgi kā Kļučas vulkānam. Etnai konstatēti ap 800 blakuskrāteri un 200 parazītiskie konusi. Šādu vulkānu krāteri ir dziļi, nereti sarežģītas uzbūves. Patreizējais krāteris bieži atrodas neliela konusa virsotnē, kas savukārt novietojies milzīgā bļodveidīgā senajā krāterī, kuru apjož augsts, daļēji iepriekšējo izvirdumu laikā sagrauts valnis. Šādu valni sauc par sommu. Īpaši izteikta somma ir Vezuvam, kā arī daļai Kamčatkas vulkānu. Mūsdienu milzīgais krāteris, kuru sauc par kalderu, izveidojies pēc magmatiskās kameras iztukšošanās un iegrūšanas. Dažiem vulkāniem kalderas var izveidoties lielu sprādzienu rezultātā, kad rodas grandiozas ieplakas. Vulkānam Batur Bali salā kalderas laukums sasniedz 140 km2 un tā dienvidaustrumu daļā 12 km2 platībā izveidojies ezers. Kalderā izplūst jaunāku izvirdumu lava. Vulkāna galvenā atvere parasti ir pildīta ar lavu vai iežu atlūzām, bet dažreiz tā var atbrīvoties pēc lavas izplūšanas pa blakuskrāteriem. No šādas tīras atveres jauna izvirduma laikā tiek izsviesta ar gāzēm piesātināta mutuļojoša lava, kas paceļas lielā augstumā kā milzīgi kruzuļaini un spīdoši vulkāniskie mākoņi.

Līdzīgi 1951. gada janvārī ir darbojies Lamingtona vulkāns Jaungvinejā, kad izveidojās milzīgas piroklastu straumes, kas laupīja dzīvību 3000 cilvēkiem. Pie šī tipa pieskaitāms Pinatubo izvirdums Filipīnās 1991. gada 15. jūnijā. Šo postošo dabas katastrofu veiksmīgi izdevās prognozēt trīs nedēļas iepriekš un evakuēt no apdraudētās zonas iedzīvotājus. Diemžēl novērojumu laikā bojā gāja vairāki vulkanologi. Pēc sprādziena pelnu mākonis sasniedza 19 km augstumu. Aprēķināts, ka izvirduma laikā atmosfērā tika izsviests 25-30 miljoni tonnu SO2. Izmantojot mākslīgos Zemes pavadoņus tika veikti pētījumi par ietekmi uz klimatu un konstatēts, ka dūmaka no izkliedētajiem airosoliem palielināja gaismas atstarošanos un temperatūra pazeminājās par 0,5oC. Taču viena atsevišķa vulkāna ietekme uz klimatu ir niecīga. Būtiskas pārvērtības, kas rastos no globālām atmosfēras plūsmu izmaiņām, varētu radīt tuvu esošu vairāku lielu vulkānu vienlaicīgi izvirdumi. Arī Sent Helena vulkāns Kordiljeros ASV Vašingtonas štatā uzskatāms par stratovulkānu. Nozīmīgs tā izvirdums notika 1980. gada 18. maijā. Pirms vulkāna izvirduma kalna augstums bija 2950 m v.j.l., bet pēc izvirduma tikai 2549 m. Tika noārdīti vairāk kā 400 m kalna virsotnes. Ļoti aktīvi ir Meksikas vulkāni kā, piemēram, Popokatepetls, kurš samērā bieži liek sevi manīt. Ievērojama tā aktivitāte pēdējā laikā ir bijusi 1997. gada 30. jūnijā un 2000. gada decembrī. Daudz nopietnāks bija Elčičo izvirdums 1982. gada 29. martā.