No 25. aprīļa līdz 1. jūnijam Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra Dabas mājā skatāma LU Bibliotēkas izstāde “Kā mēs sākām mācīties dabaszinātnes?”. Izstādē vienkopus aplūkojamas 54 mācību grāmatas latviešu valodā ķīmijā, bioloģijā, botānikā, zooloģijā un ģeogrāfijā pamatskolas, vidusskolas un augstskolas izglītības apguvei. Ekspozīcijā izvietotas laika posmā līdz 20. gs. 40. gadiem izdotās grāmatas no LU Bibliotēkas krājuma, tajā skaitā – 17 grāmatas no pedagoģijas zinātņu doktora, asociētā profesora Mihaila Gorska dāvinājuma LU Bibliotēkai 2016. gadā, viena grāmata no Latvijas Ģeogrāfijas biedrības dāvinājuma LU Bibliotēkai 2013. gadā un LU rotaprinta izdevums, ko tālajā 1933. gada 9. oktobrī LU Bibliotēkai dāvināja tā autors docents Eduards Šīrons (1893-1964).

Ceļš līdz mācību grāmatu saturam latviešu valodā bija ilgs un sarežģīts Latvijas vēsturisko apstākļu dēļ, tikai nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij 1918. gada 18. novembrī, radās priekšnoteikumi savas izglītības sistēmas izveidošanai, jaunu grāmatu sarakstīšanai un izdošanai. Ja pamatskolām un vidusskolām, līdzās mācību grāmatām vācu un krievu valodā,  bija atsevišķi izdevumi arī latviešu valodā, tad augstākās izglītības apguvei tādu nebija, jo nebija arī savas augstskolas.  

Par vairākām eksponētajām grāmatām var teikt, ka tā bija pirmā un tolaik arī vienīgā mācību grāmata latviešu valodā savā nozarē. Mācību grāmatu autori bija Latvijas skolotāji – praktiķi un LU mācībspēki.

Ķīmijas nozari izstādē pārstāv 13 nosaukumu mācību grāmatas. Skolotājs un literāts Reinis Liepiņš (1885 – 1949) savas grāmatas “Dabas mācība. 3. daļa. Ķīmija : pamatskolas kurss” ievadā raksta: “Esmu atturējies no pāragras, plašas ķīnijas teoriju ievešanas mūsu pamatskolā, jo skaidri redzu, ka pamatskolā nav iespējams dot pietiekošu empīrisku pamatu šām terorijām. […] Arī no ķīmisko formulu plašas lietošanas atturējos, jo to neuzskatu par nepieciešamu pamatskolā.” Autoraprāt, Latvijas skolās dabas mācības priekšmeta mācīšanai jāizmanto novērošanas un eksperimenta metodes, kas “… visvairāk liek skolēniem patstāvīgi darboties un gatavoties turpmākām mācībām un darbam.”

Voldemārs Mālkalns (1882 – 1976) ķīmiķa izglītību ieguva Maskavas universitātē 1912. gadā. Vidusskolnieki visā Latvijā ķīmijas pamatus mācījās no viņa grāmatām “Neorganiskā ķīmija”, izstādē apskatāms šīs grāmatas otrais izdevums (1938) un “Ķīmija ģimnāzijām” (1938). Voldemārs Mālkalns strādāja par fizikas, ķīmijas un prečzinību skolotāju vidusskolās Rīgā, Daugavpilī, Dubultos, Kuldīgā un tautas augstskolā, 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, velāk – uz Brisbenu Austrālijā.

Izstādē apskatāma pirmā un tajā laikā vienīgā mācību grāmata neorganiskajā ķīmijā latviešu valodā ķīmijas specialitātes studentiem “Neorganiskās ķīmijas kurss” (1922 – 1924) divos sējumos. Autori: LU profesors Mečislavs Centneršvērs (1874 – 1944) un asistents (vēlāk – profesors) Jānis Krustiņsons (1892 – 1946). Pēc šīs grāmatas Ķīmijas fakultātes studenti 20 gadus mācījās neorganisko ķīmiju. Grāmatas tapšanas laikā latviešu ķīmijas terminoloģija vēl bija visai neizstrādāta, tāpēc Jānim Krustiņsonam nācās veidot daudzus jaunus terminus. Viņu uzskata par vienu no latviešu neorganiskās ķīmijas terminoloģijas veidotājiem. Poļu ķīmiķis Mečislavs Centneršvērs pēc Leipcigas universitātes beigšanas 1898. gadā savas zinātnieka un pedagoga darbības gaitas līdz pat 1930. gadam turpināja Rīgas Politehniskajā institūtā un LU. 1930. gadā viņš atgriezās dzimtajā Varšavā, kur viņu 1944. gadā nogalināja hileriešu iebrucēji.

Savukārt, pirmo augstskolas organiskās ķīmijas mācību grāmatu latviešu valodā, kas arī apskatāma izstādē,  “Organiskā ķīmija” (1925), sarakstījuši LU profesori Oskars Lucs (1871 – 1950) un Gustavs Vanags (1891 – 1965).

Andrejs Jesens (1873 – 1958) 1899. gadā beidza Kuldīgas skolotāju semināru, turpināja strādāt par skolotāju, paralēli tam rakstīja un tulkoja gan zinātniskus, gan populārzinātniskus darbus, kā arī daiļliteratūru. Andrejs Jesens uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. No 1921. līdz 1930. gadam iznāca sērija “Populāri zinātniskā bibliotēka”, kurā izdots viņa paša apcerējums “Kā dzīvība cēlusies un attīstījusies” (1921), ko varētu klasificēt kā vispārīgo un teorētisko bioloģiju populārzinātniskā izklāstā. Ievadā Andrejs Jesens raksta: “Starp jautājumiem, kuru izpētīšana un izskaidrošana pieder dabas zinātnēm, sevišķu interesi modina jautājumi: kas ir dzīvība, kā viņa cēlusies un attīstījusies. Atbildēt uz viņiem un tos apgaismot cilvēki arvienu centušies, bet iekams nebij attīstījusies bioloģija, tas tiem nebij iespējams.”

Skolotājs Jēkabs Delle (1875 – 1950) savas grāmatas “Ekskursijas : pamatskolām” (1928) priekšvārdā norāda, ka “..bioloģiskas ekskursijas ir dabas mācību nepieciešama sastāvdaļa.” Autors uzskata, ka šādās ekskursijās skolēni ne tikai iepazīstas ar vienu vai otru augu vai dzīvnieku, bet redz tos tādos apstākļos, kādos tie aug un dzīvo. Cēsu Valsts ģimnāzijas ķīmijas un dabaszinību skolotājs Jūlijs Traubergs (1897-1962) ir sarakstījis mācību grāmatas zooloģijā, botānikā, bioloģijā, ķīmijā un cilvēka anatomijā, kas tika izdotas atkārtotos izdevumos. Izstādē apskatāmas vairākas viņa sarakstītās grāmatas, piemēram, “Bioloģija : pašizglītībai un ģimnāzijām” (1931).

Augstskolās izmantoja LU privātdocenta Dr.Phil. Kārļa Ābeles (1896 – 1961) lasīto lekciju apkopojumu “Ievads iedzimtības mācībā” (1926) , viņa paša vārdiem runājot: “.. līdz šim mums latviešu valodā nevienas tamlīdzīgas grāmatas nav.” Kārlis Ābele vēlāk ievēlēts par LU profesoru, bijis Dabaszinātņu fakultātes sekretārs un dekāns, pēc došanās trimdā – Baltijas Universitātes profesors, Adelaidas Universitātes (The University of Adelaide) Lauksaimniecības pētīšanas institūta darbinieks Austrālijā.

Izstādē eksponēts arī latviešu kara ārsta, anatoma un antropologa,  LU profesora Jēkaba Prīmaņa (1892 – 1971) pirmais, fiziskajai antropoloģijai veltītais, izdevums latviešu valodā “Ievads antropoloģijas metodikā (somatoskopija, somatometrija)” (1937). Jēkabs Prīmanis bija ilggadējā LU rektora Mārtiņa Prīmaņa brālis, pēc došanās trimdā – Baltijas universitātes profesors, pēc tam, līdz 1962. gadam – Pitsburgas universitātes (University of Pittsburgh) Anatomijas institūta profesors ASV.

Botānikas nozares grāmatu klāstā izstādē redzama pirmā botānikas mācību grāmata augstskolas kursam latviešu valodā “Botānika. 1. daļa, Augu morfoloģija un anatomija” (1940), kuras autori ir LU profesors Nikolajs Malta (1890 – 1944), LU vecākais docents Kārlis Ābele (1896 – 1961) un LU jaunākais asistents Aleksandrs Melderis (1909 – 1986). Vidusskolās mācījās no iepriekš minētā skolotāja Jūlija Trauberga mācību grāmatām: “Botānika. 1. posms: Augu morfoloģija un sistemātika : vidusskolu 1. klases kurss”, “Botānika. 2. posms: Augu anatomija un fizioloģija : vidusskolu 2. klases kurss” (1930 – 1933) un “Botānika : vidusskolām un pašizglītībai. 3. daļa: Augu anatomija un fizioloģija” (1925).

Mācībām pamatskolās izmantoja arī no vācu un krievu valodas tulkotās grāmatas. Piemēram, vācu ģeogrāfa un kartogrāfa Hermaņa Vāgnera (Hermann Wagner, 1840 – 1929) “Pirmie stāsti iz dabas mācībām, skolai un mājai – bērniem un saimei (2. daļa, 2. izdevums)”, ko latviski tulkojis Alberts Treilands (1871 – 1944 ) un 1907. gadā izdevusi Rīgas Latviešu Biedrības Derīgu grāmatu nodaļa. Titullapā norādīts, ka šis izdevums “..no Tautas Apgaismošanas Ministrijas Ziniskās nodaļas ieteikts tautas skolu bibliotēkām”. Izstādē eksponēta arī vācu zoologa, botāniķa un pedagoga Prof. Dr.Otto Šmeila (Otto Schmeil, 1860 – 1943) “Botānika” (1921), ko pārstrādājis skolotājs, tulkotājs un dzejnieks Fricis (arī Frīdrihs) Adamovičš (1863 – 1933). Parasti dabaszinātņu apguvei pamatskolām paredzētajās grāmatās ar nosaukumiem “Dabas stāsti”, “Dabas mācība” utml. tika iekļauta mācību viela gan botānikā, gan zooloģijā.

Starp izstādes grāmatām zooloģijā augstskolai minami LU profesora Nauma Gregora Lebedinska (Lebedinsky, 1888 – 1941) “Zooloģijas un salīdzināmās anatomijas pamati : īsa mācības grāmata augstākām mācību iestādēm un pašizglītībai. 1. daļa : Vispārējā zooloģija un eksperimentālā bioloģija” (1924) un vienas no divām autorēm sievietēm šajā izstādē –  LU jaunākās asistentes Olgas Traubergas (1894 – 1968) grāmata “Praktiskie darbi zooloģijā : [makroskopiskais kurss] : studentiem un pašmācībai” (1933). Savukārt, dabas zinātnieces, fizioterapeites, zaļā dzīves veida aizsācējas Doras Švīkules (dzim. Bumbiere, 1884 – 1974) darbs “Ievads zooloģijā : piemērots klasifikācijas kolekcijai skolām un pašmācībai” (1922), kā norāda nosaukums, bija paredzēts skolu programmas apguvei.

Izstādē iespējams apskatīt arī dabazinātnieka, pedagoga un rakstnieka Jāņa Rāceņa (arī Rācens, 1881 – 1971) mācību grāmatas pamatskolai “Dabas stāsti pamatskolai 2 daļās. 1. daļa: Dzīvā daba” 6. izdevumu (1925) un 8. izdevumu (1928).  

Izstādē ir redzama LU profesora Nikolaja Maltas (1890 – 1944) un LU privātdocenta Paula Galenieka (1891 – 1962) redakcijā tapušā autoru kolektīva apjomīgā enciklopēdiskā izdevuma “Latvijas zeme, daba un tauta” (3 sējumi, 1936-1937) 1. sējums “Latvijas zeme”, kas veltīts Latvijas ģeogrāfijai. Redaktori grāmatas ievadā raksta: “Jaunā posmā mūsu dzimtenes pētīšana iegāja līdz ar neatkarīgās Latvijas nodibināšanos. Vesela rinda latviešu zinātnieku, kas līdz tam strādāja ārpus Latvijas, tagad atrada iespēju veltīt savu darbu dzimtās zemes pētīšanai. Līdz ar viņiem izauga arī mūsu jauno zinātnieku paaudze.” Atsevišķu nodaļu autori ir izcilie ģeologi, tolaik – LU asistenti Nikolajs Delle (1899 – 1946) un Verners Aleksandrs Zāns (1904 – 1961), LU docents Leonīds Slaucītājs (1899 – 1971), skolotājs, neilgu laiku arī LU mācībspēks, Indriķis Saule – Sleinis (1888 – 1953) u. c., līdz ar to, var teikt, ka 1. sējumā apkopotas ziņas par Latvijas ģeoloģiju un ģeogrāfiju “.. mūsu pašu pētījumu gaismā.”

Vidusskolās ģeogrāfiju apguva no LU docenta, statistiķa un ekonomģeogrāfa, viena no Latvijas Ģeogrāfijas biedrības 1923. gadā dibinātāja Jāņa Bokaldera (1885 – 1982) un pedagoga, etnogrāfa, fotogrāfa Jurija Novoselova (1873 – 1955) grāmatas “Latvijas ģeogrāfija : ģimnāziju 3. klasei”, izstādē redzams 1936. gadā izdotais 7., pārstrādātais iespiedums. Grāmata ir  Latvijas Ģeogrāfijas biedrības dāvinājums LU Bibliotēkai 2013. gadā.

Pamatskolā ģeogrāfijas mācību priekšmetu bieži vien dēvēja par “Apkārtnes mācību”, jo tajā iekļāva ziņas par tuvāko apkārtni, piemēram, aprakstīja zemnieka sētu, skolu, zināmākos augus un dzīvniekus, ezerus, upes, laika apstākļus. Izstādē redzama rakstnieka Antona Birkerta (1876 – 1971) un skolotāju Jāņa Brokas (1880 – 1941) un Zelmāra Lancmaņa (1883 – 1935) “Apkārtnes mācība 1. klasei” (1929), tas ir “Otrs, pilnīgi pārstrādāts izdevums, piemērots 1928. g. programmai”.

Īpaši izceļama ir vecākā grāmata šajā izstādē “Ģeogrāfija jeb pirmās gruntsmācības par mūsu zemes lodi pagasta skolām” (1873), ko sarakstījis Jaunsvirlaukas divklasīgās skolas pirmais skolotājs Teodors Bekmanis.

Izstāde interesentiem sniedz nelielu ieskatu dabaszinātņu mācību grāmatu attīstības vēsturē, tās ir sava laika liecība gan grāmatās ietvertā satura ziņā, gan poligrāfiskā noformējuma izpildījumā.

Izstādes grāmatu saraksts šeit

Izstāde skatāma līdz 1. jūnijam LU Akadēmiskā centra Dabas mājā Jelgavas ielā 1.

Laipni gaidīti!

Dalīties