LU konference
Mēneša eksponāts — Latviešu Mākslinieku kluba viesu grāmata — ir izcils piemērs tam, kā viens kultūras priekšmets var būt ceļotājs laikā un ideoloģijās. Tās iesējumā izmantotā 17.–18. gadsimta baroka “zelta āda” sākotnēji tika radīta Vidzemes bruņniecības nama reprezentācijas vajadzībām, izceļot varas hierarhiju, ģerboņu simboliku un laikmeta estētiku. Vēlāk, pēc ugunsgrēka un vēsturiskām pārmaiņām, šī āda nonāca pavisam citā pasaulē — 20. gadu Rīgas bohēmā, kur Latviešu Mākslinieku klubs bija sava laika radošais centrs, pulcējot māksliniekus, literātus, preses darbiniekus un citus kultūras veidotājus. Šī grāmata ne tikai dokumentē apmeklētājus ar viņu parakstiem, bet arī atklāj stāstu par vērtību maiņu: kā augstmaņu simbols pārtapa par mākslinieku rotaļīgu interjera elementu un kā priekšmeti, kas reiz kalpojuši varai, var kļūt par radošuma lieciniekiem. Tā ir reta iespēja vienā artefaktā ieraudzīt gan bruņniecības spožumu, gan bohēmas vitalitāti.
Vecrīgā, Lielās un Mazās Vaļņu ielas stūrī, gleznainā viduslaiku namiņā ar augstu dakstiņu jumtu un senu akmens portālu 1922.gada 9. oktobrī tika atvērts ilgi gaidītais Latviešu Mākslinieku klubs (LMK): restorāns un pulcēšanas vieta, ko stilizētā senlaiku noskaņā, kas papildināta ar latviskiem elementiem. LMK bija izveidojuši un iekārtojuši trīs atzīti mākslinieki no Neatkarīgo mākslinieku vienības: gleznotājs, profesors Jānis Roberts Tilbergs, dekorators - interjerists Hermanis Grīnbergs un tēlnieks Rihards Maurs. Atklāšanas runu teica valsts prezidents Jānis Čakste, kuplo mākslinieku, rakstnieku, preses darbinieku,mūziķu, aktieru un citu viesu saimi uzrunādams ar šādiem vārdiem: "Es ar mierīgu sirdsapziņu atklāju šo klubu, jo mana pieredze man rādījusi, ka latviešu krodziņos bieži pulcējušies Latvijas labākie dēli. Šai pārliecībā un ticībā arī nododu to sabiedriskā lietošanā”. Anšlava Eglīša romānā “Homo novus” (1944) un Marisa Vētras atmiņās “Rīga toreiz” (1955) spilgti tēloto latviešu mākslinieku brīvdomīgo un artistisko pasauli rāda “Rīga bohēmas varā” (2002) - Inetas Lipšas vēsturiskais pētījums ar labākajām beletristikas iezīmēm, kur vesela nodaļa veltīta tik ļoti iemīļotajam Latviešu mākslinieku klubam. Namīpašums piederēja Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai, tāpēc rakstnieki bija kluba pastāvīgie viesi.
Jau atklāšanas dienā daudzi paraksti pildīja iespaidīgās viesu grāmatas lapas; klubam apmeklētāju netrūka, un jau pēc gada viesu grāmata bija pierakstīta. Viesu grāmata visdrīzāk atradās otrā stāva viesu zālē un labi iederējās senatnīgi teatrālajā MLK interjerā ar vairākiem viduslaiku artefaktu atdarinājumiem (tostarp koka skulptūru, kas attēloja mākslinieku aizbildni Sv.Lūkasu ar teliņu uz pleca, pāris maskas) un antīku gleznu kopijām, ko uzdeva par seniem oriģināldarbiem, tā radot vietējo leģendu. Tomēr stilizētajā interjerā iekļāvās viens īsts, oriģināls senatnes liecinieks. Vēsturisku vērtību pazinēju viesu grāmata varēja pārsteigt: grāmatas smagos vākus klāja autentiska, zeltītiem putniem, palmetēm, augu stīgām un citiem reljefiem ornamentiem bagāti dekorēta baroka laikmeta āda... Dārgs, elitārs un izsmalcināts izstrādājums, zelta āda (holandiešu: goudleer, vācu: Goldleder), kas saukta arī par Kordovas ādu (franču: Cuir de Cordoue), ko 17.- 18.gs. izmantoja bagātu namu interjeros, visvairāk kā gobelēnu aizvietotāju, bet arī lādēm un mēbeļu pārvilkšanai. Zelta ādu izgatavoja no teļādas, reljefo dekoru iespieda ar rokas iespiedformām, bet zeltījuma efektu ieguva, izmantojot sudraba foliju, ko tonēja un lakoja. Ornamentēto un dekorēto ādu apgleznoja ar dabisku pigmentu krāsām, zilajam fonam bieži lietoja ultramarīnu. Izcilākie zelta ādas izgatavotāji bija Nīderlandē, Amsterdamā (1611-1680) un Hāgā, holandiešu zelta āda tika eksportēta uz Vāciju, Dāniju, Zviedriju, vēlāk izgatavošana un tirdzniecība turpinājās Flandrijā un Ziemeļfrancijā. Zelta ādas tapešu ornamentālos dekorus veidoja atzīti mākslinieki; viens no visvairāk izmantotajiem un atdarinātajiem bija Maro motīvs – grezns, piesātināts vēlā baroka dekors Luija XIV manierē ar palmetēm un putniem, ko nosauca tā veidotāja –Holandē, Hāgā kopš 1685. gada dzīvojoša franču izcelmses arhitekta un izcila ornamentu grafiķa Daniēla Maro (Marot) vārdā.
Latvijas interjeros zelta āda nav saglabājusies. Jājautā: kā zelta āda varēja nonākt uz LMK viesu grāmatas vākiem? Kopš 1940. gada aprīļa LMK viesu grāmata kā dāvinājums klusi bija iegulusi Misiņa bibliotēkas krājumos, ilgi neatpazīta un nenovērtēta, līdz 2015. gadā gluži negaidīti mīkla sāka risināties. Cēsu vēstures un mākslas muzeja rīkotajā izstādē “Vidzemes bruņniecība un Latvija“ tika eksponēti mākslas zinātnieka un Pieminekļu valdes darbinieka Visvalža Peņģerota 1929. gadā fotografēti attēli, kas rādīja vecā Vidzemes bruņniecības nama interjeru un mēbeles. Divās fotogrāfijās bija redzami četri masīvi krēsli ar izliektām kājām, kokgriezuma volūtām sēdekļa apakšmalā un arī dreijātām koka detaļām, visi ar augstām, polsterētām atzveltnēm. Trīs no tiem bija atzveltnes krēsli, bet viens - lēnkrēsls ar roku balstiem. Krēsli visdrīzāk piederēja Ziemeļvācijā, Holandē un Zviedrijā valdošajam 17.gs. otrās puses -18.gs.sākuma baroka stilam. Fotografēšanas brīdī noņemtais baltais pārvalks atsedza masīvā krēsla atzveltni, kuras ādā bija labi saskatāms Vidzemes bruņniecības ģerbonis - vairogs ar spārnotu grifu ar zobenu ķepā, kas novietots uz kronēta vairoga. Ģerboni simetriski iekļāva LMK viesu grāmatas vākos atpazīstamie putni, augu vijas, kartušas, veidojot kompozīciju, kas visai radniecīga populārajam Maro dekoram. Turklāt skaidrs, ka āda krēsliem tika izgatavota pēc pasūtījuma, tieši Vidzemes bruņniecības nama sēdmēbeļu vajadzībām. Zem attēliem Peņgerots bija pierakstījis “XVII.gs. Bij. Bruņniecības krēsls. XVII.gs. Ministru kabin. telpas I.st.”, tā atklādams gan krēslu sākotnējo piederību Vidzemes bruņniecības namam Vecrīgā, Jēkaba ielā 11, gan 1929. gada atrašānās vietu, proti, Ministru kabineta telpas Kr.Valdemāra ielā 3, pirmajā stāvā, dz. 4. Diemžēl vēlāk fotogrāfijās redzamo krēslu pēdas gaisušas.
Peņģerota norāde aizved pārsteidzošu un komplicētu vēsturisko peripetiju sazarojumos. Ja vien bruņniecības nama krēsls spētu runāt! Tas ir Latvijas vēstures liecinieks un līdzdalībnieks, kas pabijis divu (vismaz) Vidzemes bruņniecības vajadzībām domāto namu reprezentācijas telpās - vecajā, 1750. gadā ierādītajā divstāvu namā un 1867. gadā iesvētītajā jaunajā namā, kur patlaban atrodas Latvijas Republikas Saeima. Ja uzticamies Peņģerota datējumam, tad kļūst skaidrs, ka barokālais krēsls bija piedzīvojis laikmetu griežus, varas un vērtību maiņas, valstisku veidojumu tapšanu un sabrukumu, valdību maiņas, ceremoniālas vizītes, landtāgus, pieņemšanas un arī apšaudes. Krēsls ar grifu īpaši dekorētajā zelta ādā 300 gadus atradies ideju un ideoloģiju krustceļos. Pārlūkojot Vidzemes bruņniecības nama vēsturi, iezīmējami krēslu biogrāfijā svarīgi notikumi un fiksējamas arī vairākas adreses. Kā zināms, Vidzemes bruņniecība kā Vidzemes pašpārvaldes institūcija izveidota 1650. gadā pēc Zviedrijas karalienes Kristīnas rīkojuma, bet tikai 1662. gadā tikušas ierādītas telpas sanāksmju rīkošanai kādā koka namā pie Klostera vārtiem; pēc ilgāka laika (1692) tikusi ierādīta jauna vieta koka nama celšanai citviet, pie jaunajiem nocietinājumiem, tomēr nav skaidrs, vai būvniecība notikusi. Ziemeļu kara laika apšaudē koka nams pie Klostera vārtiem bija stipri cietis, tāpēc to 1711. gadā nojauca grāfa Šeremetjeva karavīri. Ilgāku laiku bruņniecības sanāksmes noritēja dažādos īrētos namos, līdz Krievijas imperatore Katrīna I atdeva bruņniecībai agrāko Monētu namu namu pie Klostera vārtiem (1725). Šo īpašumu no bruņniecības atpirka Sv.Aleksija pareizticīgo baznīcas būves vajadzībām (1752), bet bruņniecībai piešķīra tiesības izmantot jaunuzceltu (1750) divstāvu mūra namu ar mansardu pie Sv.Jēkaba baznīcas, par kuru nācās atmaksāt kronim ievērojamu summu. Šis Johana Kristofa Broces zīmējumā (1790) redzamais nams ir t.s. vecais Vidzemes bruņniecības nams, kurā turpmākos 112 gadus notika Vidzemes landtāgi un bruņniecības sanāksmes. Veco bruņniecības namu, kurš bija kļuvis par mazu, nojauca 1862. gadā, lai uzceltu iespaidīgu trīsstāvu namu pēc arhitektu Roberta Augusta Pflūga un Jāņa Baumaņa projekta (nams iesvētīts 1867). Jaunuzceltajā namā atradās greznas reprezentācijas telpas (vairākas zāles), plašas administrācijas telpas un arī pieci plaši dzīvokļi (landmaršalam, rezidējošajam landrātam, bruņniecības notāram u.c. ), viens pat ar 14 istabām. Pirmā pasaules kara laikā namu izmantoja Tautas padome un Pētera Stučkas vadītā LSPR valdība, bet 1920. gadā ēka pārgāja Latvijas Republikas Satversmes sapulces un secīgi - Latvijas Republikas Saeimas īpašumā. Pēdējā Vidzemes bruņniecības sanāksme notika 1920. gada 5.aprīlī. Skumja robežšķirtne lepnā nama vēsturē ir 1921. gada 17. oktobra ļaunprātīgi izraisītais ugunsgrēks, kas pilnībā izpostīja nama jumtu un sanāksmju zāli. Ugunsgrēkam sekoja nama atjaunošana un pārbūve arhitekta Eižena Laubes vadībā.
Piesardzīgus pieņēmumus par barokālo krēslu datējumu var izteikt, ja salīdzina visu bruņniecības namu vēsturi ar mēbeļu mākslas stilu nomaiņas hronoloģiju. Kā vērojams, bruņniecības sēdes notikušas dažādās vietās un vairākos pielāgotos un (domājams), visai pieticīgi iekārtotos koka namos. Tikai 1725. gadā bruņniecība iegūst savu namu. Savukārt 1752. gadā bruņniecības vajadzībām tiek nodots labāks, lielāks nams, un būtu saprotams, ka viena vai otra nama vajadzībām tiktu izgatavota mēbeļu garnitūra landrātu sanāksmju telpai. Zināmu neizpratni gan rada fakts, ka 1752. gadā fotoattēlos redzamo krēslu robustais baroka stils mēbeļu mākslā vairs nebija aktuāls. Peņģerota fotografētie krēsli varēja būt tapuši 17.gs. beigās-18.gs. sākumā (ap 1725. gadu?), jebšu -kā zviedru laiku reminiscence un stila mēbeļu kopija- 19.gs. vidū, Pflūga projektētajam namam, kur vairākas telpas tika iekārtotas dažādos vēsturiskajos stilos (gotika, renesanse, rokoko). Tikai ādas fragmentu padziļināta izpēte varētu teikt galavārdu jautājumā par tehnoloģijām, pigmentiem un datējumu.
Jāpieņem, ka vecie bruņniecības nama krēsli ar vairs neiederīgo bruņniecības ģerboni jau agrāk bija bija atraduši vietu citās telpās, kas palika uguns neskartas; noprotams, ka namā lielā skaitā bija atrodamas dažāda veida, vecuma un piederības mēbeles (tiesa, bēniņos esošās gāja bojā ugunsgrēkā). Jaunā bruņniecības nama sēžu zāles interjeru veidoja 19.gs.vidus mēbeles; jau agrāk notikušo mēbeļu nomaiņu reprezentācijas telpās apliecina 20.gadu fotogrāfijas, kurās zviedru laika baroka krēsli nav redzami, piemēram, tos neatrast ne Tautas Padomes plenārsēdes, ne Tautas Padomes prezidija attēlos (1920, abas fotogrāfijas publicētas: Ilustrēts Žurnāls, 1920, nr.1, 5., 7.lpp.), nedz arī Satversmes sapulces atklāšanas un plenārsēdes fotogrāfijās (1920. 1. V, sk. Ilustrēts Žurnāls, 1920, nr.2, 11., 15., 16.lpp.), kas rāda apspriedes nama lielajā sanāksmju zālē, Satversmes Sapulces Satversmes komisijas sēdi un jaunā Ministru kabineta sēdi citās bruņniecības nama telpās (Ilustrēts Žurnāls, 1920, nr. 2, 17.lpp.; Ilustrēts Žurnāls, 1920, nr.3-4, 27.lpp.). Jādomā, ka ugunsgrēka izraisītie nama pārbuves darbi varēja būt par iemeslu tam, ka barokālo krēslu zelta ādas fragmenti nonāca nedaudz vēlāk izveidotā LMK interjerā, bet citi krēsli pārvietojās uz namu Kr. Valdemāra ielā 3. Proti, pēc ugunsgrēka divi no trim Latviešu Mākslinieku kluba dibinātājiem, Hermanis Grīnbergs un Rihards Maurs bija strādājuši pie bij. bruņniecības nama jaunajiem interjeriem; Grīnbergs izgatavoja kokgriezumus zālei, Maurs-strādājis kopā ar Eiženu Laubi, turklāt izveidoja Lāčplēša skulptūru. Arī profesors Tillbergs bija bieži uzturējies ēkā: viņš zīmēja deputātu šaržus, kas bija domāti presei. Ar lielu ticamības iespēju jāpieņem, ka kādam no viņiem bija radusies iespēja tikt pie senās un neparastās 17.gs. ādas, novērtējot tās estētiskās kvalitātes un piešķirot jaunu un visai neparastu tālāko dzīvi grāmatas vākos.
Vecā Bruņniecības nama krēslu liktenis šajā situācijā apliecina radikālas izmaiņas pasaules kārtībā , vērtību nomaiņu. Bruņniecības augstāko pārstāvju krēsli un to zeltā veidotais ģerbonis apliecināja Vidzemes bruņniecības privilēģijas, atgādināja par tajos sēdošo tiesībām, pilnvarām un pienākumiem. Tomēr tie bija piederējuši aizgājušajām aprindām un aizgājušajam laikam, lai gan galvenais nebija laika plūduma un neizbēgamā visa zudīguma – vanitas- izpratne. Jaunās Latvijas valsts veidotājiem un aizstāvjiem vēsturiskā zeltītā āda neraisija respektu vai estētisku pārdzīvojumu, labākajā gadījumā attieksme bija vienaldzīga. Bruņniecības laiks bija beidzies, iespaidīgā bruņniecības nama greznība bija vien svešas un naidīgas varas apliecinājums pat izsmalcinātākajiem estētiem. Lepno Bruņniecības namu dzejā pieminēja tie, kas pirmo reizi drīkstēja pārkāpt tā slieksni, jauni mākslinieki un literāti, kas vēl nesen bija vilkuši strēlnieku šineli. Latviešu inteliģences nesamierināmā balss skanēja dzejas rindās, ko 20. gados publicējuši divi visaugstākās raudzes literāti: savulaik kreisi noskaņotais estēts un LMK viesis Jānis Sudrabkalns dzejolī Bruņniecības nams (no krājuma “Spārnotā armāda”,1920) un nacionāla valstiskuma idejas tribūns, izcils politiskās dzejas meistars Edvarts Virza episkajā dzejolī Bruņniecības svinīgā sēde (1919). Edvarts Virza iespaidīgi tēlo Bruņniecības namu pusnakts mēnesgaismā, ar vizionāru spēku vēstot par bruņniecības pasaules bojā eju, pašiznīcinoties:
Bet mēness pusnaktī daudz salstošā un baisā
Caur tumšām mākoņkraujām izpeldēja gaisā.
Bij redzams Pētertornis, bezgalības vergs,
Un bruņinieku mājā, nišā Pletenbergs.
Caur logiem mēnesnīca lija iekšā bāli,
Ar gaismu sudrabainu pildot sēžu zāli.
Šai krēslā iedzirkstējās spilgtāk rāmju zelts
Un kroņa lukturs kāds, kaut kur pie griestiem celts,
Un gleznas aizmigušas kaktu tumsā sēri,
Un piekārti pie sienām heraldiskie zvēri.
Tik kluss šai spoku stundā zālē bija viss,
Ka sadzirdams bij sudrabs, ko lej mēnesis.
(...)
Pa visu zāli gāja konvulsīva trīsa:
No zobiņiem un šķēpiem galvas kausi plīsa;
Viens elsiens neizsakāms, izmisis un traks
Pa zāli vārījās un blakus telpām smags,
Un trepēm akmins kaltām, kur, viens otru kožot,
Vēl kāvās bruņnieki, uz pekli projām jožot.
Bij mēness uzkāpis pie debess virsotnes
Un atplūda līdz Rīgai tik no tālienes
Vēl bruņu žvadzoņa, taurskaņas, ratu brauciens
Un zirgu zviedzieni, un pekles suņu kauciens.
(Edvarts Virza. Bruņniecības svinīgā sēde. 1919)
Tā simbolisks prestiža un augstākās varas atribūts varas un vērtību nomaiņas gaitā pārtapa kuriozā izklaides kultūras artefaktā. Tas ir ceļš no cildena, dziļa simbolisma manifestācijas pie bohēmas, teatrālas spēles un vērtību profanācijas, kas ved arī aizmirstībā.
Vidzemes bruņniecība ir likvidēta, LMK ēka Lielajā Vaļņu ielā 41 vairs nepastāv, to nojauca (1936), sagatavojot būvlaukumu Armijas Ekonomiskajam veikalam (tagad – Galerija “Centrs”). Laika plūdumā ir izturējusi un turpina pārsteigt vien zelta ādās vākos ietvertā viesu grāmata.
Latviešu Mākslinieku kluba viesu grāmata. 1922.9.X-1923.28.III. Rīga, 1922.
68 lp. Pamatdaļa 1.-52 lp. ; vēlāk klāt piešūtas 53.-68.lp.
Iesējums: koks, āda, polihromija, zeltījums, 4 metāla apkaluma pogas.
Izmantota dekorēta āda (17.gs. beigas /18.gs.sāk.) no vecākā Vidzemes bruņniecības nama krēsla.
38,5 x 27 x 4 cm.
LUB. Misiņa bibliotēka. Inv. R1970. Dāvināta 1940. 25.IV
Literatūra:
Dziļleja, Kārlis. Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības nams Rīgā Vaļņu ielā Nr. 41 : vēsturisks apskats. Rīga: Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība, 1932. 44 lpp.: il.
Grīnbergs, Hermanis: biogrāfija. Pieejams: https://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/grinbergs-hermanis/
Gutzeit, Wilhelm, von. Zur Geschichte des Ritterhauses in Riga. In: Mittheilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Elfter Band. Riga: Nicolai Kymmel’s Buchhandlung, 1868. S. 539-544.
Latviešu mākslinieku klubs. Ilustrēts žurnāls. 1922. Nr. 10. 9.lpp. Foto (6): Jānis Rieksts
Lipša, Ineta. Rīga Bohēmas varā. Rīga: Apgāds Priedaines, 2002. 94-95. , 127.-134. lpp.
Das Ritterhaus in Riga. Rigascher Almanach für 1866. Riga: Druck und Verlag von W.F. Häcker, [1865] .S. VI-IX.; Grav.
Siliņš, Jānis. Latvijas māksla 1915 – 1940. – Stokholma, 1988 – 1. sēj.425.-428.lpp.
Vidzemes bruņniecība un Latvija / Livländische Ritterschaft und Lettland : izstādes katalogs. Sast. Vija Rozentāle, Pārla Pētersone. Cēsis: Cēsu kultūras un tūrisma centrs, 2020. 385.-386., 618.-619. lpp.; att.
Virza, Edvarts. Bruņniecības svinīgā sēde. [Pirmpublicējums]. Latvijas Sargs. 1919. Nr. 196, 23. novembris. 3.lpp.
Attēli
1-4. Latviešu Mākslinieku kluba viesu grāmata. 1922. LUB. Misiņa bibliotēka.
1-2: Pirmais vāks ar baroka stilā dekorētu zelta ādu.
3.Priekšlapa ar LMK emblēmu. Tušas zīmējums
4. Ieraksti LMK viesu grāmatā. 1922.9.X
5. Latviešu Mākslinieku kluba ēka uz Lielās un Mazās Vaļņu ielas stūra. Fotogrāfija. 20.gs. 20.-30. g. LUB. Misiņa bibliotēka. Izografikas f., 218.v.
6. Vecā Bruņniecības nama krēsli, kas atrodas Ministru kabineta telpās Kr. Valdemāra ielā 3. Foto: Visvaldis Peņģerots. 1929. Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departaments.
