Biogrāfija



Kopā ar tēvu, māti, mazais Juris vidū starp
vecāko māsu un jaunāko brāli.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.


1955. gadā, saņemot vidējās izglītības atestātu.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.



Studiju gados. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.


1957. gadā LU Zemes mākslīgo pavadoņu
novērošanas stacijā. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.


Kaukāza kalnos. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.



Saruna ar fiziķi Edgaru Siliņu.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.


Komandējumā ASV Čikāgas Universitātes
fizikas laboratorijā. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.
Bērnība un skolas gadi

Juris Zaķis dzimis 1936. gada 4. novembrī Ogres pilsētā Roderiha un Eiženijas Zaķu ģimenē. Tēvs strādāja Ķeguma hidroelektrostacijā par galdnieku, vēlāk par ūdenslīdēju, bet māte bija mājsaimniece. Ģimenē bija pieci bērni - divi brāļi un trīs māsas.

Juris Zaķis bija otrais vecākais bērns piecu bērnu ģimenē, kuram agri bija jāsāk rūpēties par iztiku, jāiesaistās maizes pelnīšanas darbos (pirmo reizi - jau 6. klasē). Viņš pierada pie disciplīnas un kārtības visos darbos, kā arī pie tā, ka darbs un tikai darbs ir tas, kas nosaka tālākās dzīves sekmes un panākumus. Šīs pārliecības radīšanā, neapšaubāmi, noteicošā loma bija vecākiem. Par neatsveramiem padomniekiem J. Zaķa dzīvē kļuva grāmatas par dabu, dabas pētīšanu un dabas pētniekiem. Viņš atrada pareizākos ,,atslēgas vārdus” - fizika, astronomija, ķīmija, ģeogrāfija, jo ,,zem šiem vārdiem slēpās aizraujošas ziņas kā par to, kas ir tepat…, kā arī par to, kas ir neaizsniedzamos tālumos.”

Bērnībā viņš bija iegrimis pasaules vērošanā: teleskops, mikroskops, diaprojektors - tas viss noderēja jaunā cilvēka izziņas procesā, viņa uztveres un sapratnes veidošanā. 1951. gadā, beidzot septiņgadīgo skolu ar teicamām atzīmēm, iestājās Ogres pilsētas 1. vidusskolas 8. klasē. Mācoties vidusskolā, 1950. un 1951. gada vasarās strādāja par elektriķa palīgu Ķeguma elektrostacijā. 1952. gada vasarā sāka strādāt Rīgā Teātra biedrības fotodarbnīcā par mācekli. Darba dēļ, 1952./53. mācību gadā mācījās vakaros Rīgas 8. strādnieku jaunatnes vidusskolas 9. klasē. 1953. gada augustā pārtrauca darbu fotodarbnīcā un atsāka mācības Ogres pilsētas 1. vidusskolā. Mācoties vidusskolā, strādāja par fizikas un ķīmijas laborantu. Skolas laikā nebija iestājies komjaunatnē, daudzu gadu garumā par to vajadzēja izturēt pārmetumus. Runas, ka ,,tādi” nevar iestāties augstskolā, mudināja mācīties vēl cītīgāk. 1955. gadā absolvēja skolu ar ,,Sudraba medaļu”, jo gala eksāmenos nelaimējās latviešu valodā rakstos. Iespējams, ka ,,Zelta medaļa” netika piešķirta arī tāpēc, ka nebija iestājies komjaunatnē.



Juris Zaķis atceras...

„Savos tuvākajos senčos esmu atradis tikai baltus. Nākamajā diferencēšanās pakāpē sevi varu prezentēt kā jaukteni ar gandrīz vienādu latviešu un lietuviešu asiņu saturu, par ko varu pateikties savai lietuviešu izcelsmes mātei un latviešu izcelsmes tēvam.” [13., 41.]

„No savas mātes guvu tieksmi pēc stingrības un noteiktas, pat viennozīmīgas kārtības, stingrību, noteiktību un nopietnību. Un zem tā visa jutu kaut kādas dziļas un tālumā ejošas tieksmes, nepiepildītus sapņus, cenšoties izrauties no ikdienības. Bet pāri tam, šīs tieksmes faktiski noslāpējot, klājās milzīga pienākuma sajūta, tā pienākuma, kura nozīmību vairs nemīlam afišēt, kura vietā mīlam slavēt tos, kuri savus spēkus atdod kalpošanai sabiedrībai, pametot savu svētāko pienākumu - kalpošanu ģimenei, kuri neapzinās, ka, atšķirībā no kalpošanas sabiedrībai, kalpošanu paša ģimenei nevar uzticēt nevienam citam. Tā vien liekas, ka manai mātei bija tuva jau pirms divarpus tūkstošiem gadu Ķīnā dzimusī Konfūcija mācība, kurā par ideālas valsts modeli tika uzskatīta tieši ģimene. Tāpēc viņai nevarēja būt tuva padomju varas sludinātā atraušanās no ģimenes par labu kaut kādām sabiedriskām aktivitātēm.”

„Tēvs man ļāva saprast cilvēku attiecību daudzveidību, kura nebūt nav ietverama kaut kādos stingros, iepriekš noteiktos rāmjos. Redzēju, kā viņu velk sabiedriskas aktivitātes un ka viņam piemīt laba humora izjūta. Un tomēr viņš man likās nedaudz noslēpumains un pat ne visai saprotams. Bet tieši tas mani visvairāk pievilka.” [24., 16.-17.]

„Skolotājai - pionieru organizācijas vadītājai - pateicu, ka pionieros stāties negribu, jo man jautāja: „Vai tevi vispār kaut kas interesē?” Uz to atbildēju: „Mani vairāk interesē jauno naturālistu pulciņš”. Vairs neatceros, kā viņa centās mani „apgaismot”. Zinu tikai to, ka pionieros neiestājos. No tā laika manī izstrādājās pretestība pret visu, uz ko mani pārāk stingri cenšas pierunāt, nepārliecinot, kāpēc tas vajadzīgs, bet tikai aizrādot: „Tā dara visi! Vai tad tu gribi būt atšķirīgs?”” [23., 37.-38.]

„Manu interešu sfērā bija praktiski tikai daba (pamatā nedzīvā) un tehnika (galvenokārt elektrotehnika un radiotehnika). Cilvēku attiecībās iedziļināties nevēlējos. Tās mani biedēja ar savu nenoteiktību, neiespējamību vienam uz otru paļauties, pārāk uzkrītošo nepieciešamību savu pārākumu demonstrēt ar visai primitīviem (visbiežāk - fiziskiem) līdzekļiem. Sapņoju par zinātnieka - vienpatņa karjeru, kurā saskatīju iespēju sevi apliecināt, nevienu nenospiežot malā. Šī iemesla dēļ mani nevilināja sacensības, kuras vienmēr kādam jāizraujas citu priekšā. Gribēju redzēt uzvaram nevis stiprāko, bet patiesāko.” [13., 44.]



LU galvenās ēkas, Rīgā, Raiņa bulvārī 19, arhitekta
Gustava Hilbiga dēla Hermaņa uzceltā māja Ogrē,
Meža prospektā. Kara priekšvakarā viņš to atvēlēja
Zaķu ģimenei. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

Hilbiga ģimene 1935. gadā uz nesen uzceltās mājas
verandas kāpnēm. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

Pusgadsimtu vēlāk turpat nofotografējās Zaķu dzimta
(nepilnā sastāvā). Foto no J. Zaķa privātā arhīva.















Studiju gadi (1955-1960)

1955. gada rudenī Juris Zaķis iestājās LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Par izvēlēto specialitāti interese bija ļoti liela. Ne vien reiz vien pasniedzējiem bija grūti atbildēt uz visiem jaunā studenta „kāpēc”. Līdz ar interesi auga zināšanas. Juris Zaķis bija centīgs students. Atzīmju grāmatiņā krājās tikai teicamas atzīmes, tāpēc viņam jau pirmajā studiju gadā piešķīra J.V. Staļina prēmiju (vēlāk nosauca par V.I. Ļeņina prēmija), ko viņš saņēma turpmākos piecus gadus.

Studiju laikā Juris Zaķis aizrāvās ar eksperimentālo zinātnisko darbu, vakarus pavadīja Latvijas Valsts Universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā, veicot mērījumus. Īpaši jāatzīmē viņa darbošanās LVU Studentu Zinātniskajā biedrībā, kuras priekšsēdētājs viņš bija vairākus gadus. Šajā darbā viņš ielika daudz pūļu un enerģijas, organizēja studentu zinātniskās konferences, gan piedalījās ar saviem zinātniskajiem referātiem Baltijas un Baltkrievijas studentu zinātniski tehniskajā konferencē Minskā un Tallinā. Pirmos zinātniskos pētījumus par modificētu sārmu metālu halogenīdu optiskām īpašībām Juris Zaķis veica docenta Ojāra Šmita vadībā. 1957. gadā LVU vecākais pasniedzējs V. Šmēlings noorganizēja Zemes Mākslīgo pavadoņu vizuālās novērošanas staciju. Juris Zaķis pieteicās par novērotāju, lai vakaros un naktīs novērotu šos objektus. Tas bija kas jauns un interesants - pirmo reizi pasaulē tika palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis orbītā ap zemeslodi.

LU Fizikas un matemātikas vecākā pasniedzēja O. Šmita vadībā Juris Zaķis izstrādāja un aizstāvēja diplomdarbu ,,Sārmmetālu halogenīdu kristālu ar sestās grupas elementu piejaukumiem īpašības ”. Tēma bija oriģināla un iegūtos rezultātus Juris Zaķis kopā ar darba vadītāju prezentēja konferencē Kijevā. Publicētās referāta tēzes var uzskatīt par Jura Zaķa pirmo zinātnisko publikāciju.

Juris Zaķis ne tikai mērķtiecīgi studēja un piedalījās studentu sabiedriskajā dzīvē, bet aktīvi nodarbojās ar sportu un tūrismu.

1960. gada vasarā Juris Zaķis ar izcilību absolvēja LVU Fizikas un matemātikas fakultāti un toreizējā valsts sadalē varēja izvēlēties savu nākamo darba vietu. Bija iespēja izvēlēties gan Pusvadītāju rūpnīcu (nākamo „Alfa”), gan nesen uzcelto Latvijas Zinātņu akadēmijas Atomreaktoru, taču viņš izvēlējās necilo laboranta darbu un no 1960. gada 6. augusta sāka strādāt LVU Fizikas un Matemātikas fakultātē. Drīz tika nodibināta Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija, un viņš sāka strādāt šajā laboratorijā.


Juris Zaķis atceras...

„Un tā 1955. gada 1. septembris man nozīmēja tikai turpinājumu atkal cītīgi mācīties. Tas man nenācās grūti, jo padomju laika sistēma nebija orientēta tik daudz uz patstāvīgām studijām, cik uz lekcijās noklausītā un cītīgi pierakstītā precīzu atstāstīšanu eksāmenā. Sev par lielu izbrīnu, jau ar 2. kursu man sāka dot tā laika augstāko stipendiju (sākumā Staļina, kuru vēlāk pārdēvēja par Ļeņina), pirms tam gan piedraudot, ka nekomjaunietim tāda nepienākoties. Draudus uzņēmu klusējot, jo negribēju kādu apvainot, skaļi izsakot to, kas varēja būt mana vienīgā atbilde: „Es taču jums to neesmu lūdzis!”

„Uzskats, ka viss jāiegūst ar paša darbu, atturēja mani no iestāšanās pionieros un komjauniešos. Mani centās iebiedēt sakot, ka universitātē netikšu, ja nebūšu komjaunietis. Tomēr tiku. Jau pēc pirmā studiju gada man tika paziņots, ka es esot nopelnījis Staļina stipendiju, bet to var piešķirt tikai komjauniešiem. Turpināju sekmīgi studēt, bet komjauniešos nestājos. Un ne jau tāpēc, ka jutu principiālu nepatiku pret viņiem, bet gan tāpēc, ka jutu, ka tieku uzpirkts. Lielo stipendiju man tomēr piešķīra.” [13., 44.]

„Manu interešu sfērā bija praktiski tikai daba (pamatā nedzīvā) un tehnika (galvenokārt elektrotehnika un radiotehnika). Cilvēku attiecībās iedziļināties nevēlējos. Tās mani pat biedēja ar savu nenoteiktību, neiespējamību vienam uz otru paļauties, pārāk uzkrītošo nepieciešamība savu pārākumu demonstrēt ar visai primitīviem (visbiežāk-fiziskiem) līdzekļiem. Sapņoju par zinātnieka - vienpatņa „karjeru”, kurā saskatīju iespēju sevi apliecināt, nevienu nenospiežot malā. Šī iemesla dēļ mani nevilināja sacensības, kurās vienmēr kādam jāizraujas citu priekšā. Gribēju redzēt uzvaram nevis stiprāko, bet patiesāko.” [13.,44.]

„Lai cik slepena arī nebija gatavošanās pirmā Sputņika palaišanai, mums, universitātes fizikas studentiem, jau 1957. gada 1. septembrī tika piedāvāta iespēja kolhoza talkas vietā palikt Rīgā un sagatavot bāzi kaut kāda tur MZP (mākslīgā Zemes pavadoņa, ka to sākotnēji saukāja mūsu mēlē, pec tam tikai koriģējot uz ZMP) novērošanai”.

„Studijas beidzu ar vidējo atzīmi 5, 00. Kaut arī viduskolā man bija samērā minimāla kāda sabiedriskā darba „slodze” (nedaudz sportošanas, dziedāšana korī un pat teātra spēlēšana), augstskolā aktīvi to neturpināju. Par galveno brīvā laika pavadīšanas veidu izvēlējos „kvernēšanu” laboratorijās, kur man bija ļauta visai brīva pieeja daudz kam tādam, ko agrāk biju redzējis tikai grāmatu bildēs. Šaubos, vai manu darbību varēja saukt par zinātniskiem pētījumiem, bet ka tā sagādāja milzīgu baudu, varēju droši apliecināt ikvienam. Saņemot stipendiju tā laika laba strādnieka algas apmērā, uzskatīju, ka šo prieku pats esmu nopelnījis un tāpēc nodevos tam aizrautību (ieskaitot vasaras brīvlaiku). Pret to neiebilda arī mani vecāki, kuri ar grūtībām spēja uzturēt mūsu piecu bērnu ģimeni (es pēc vecuma biju otrais). Es taču uzturēju vismaz pats sevi.””. [24., 27.]



“Sputņika” novērotāju grupa. Juris Zaķis pēdējā rindā,
pirmais no labās puses. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

Laivošanā Amatā. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

Pie fotodarbnīcas Rīgā, Kr. Barona ielā 31a.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

















Darbs, darbs, darbs...

Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija (PFPL) (1960, vadītājs 1968.-1978.)

Juris Zaķis savus pirmos patstāvīgā darba soļus Latvijas Valsts universitātē oficiāli uzsāka 1960.gada 8.augustā kā vecākais laborants Fizikas un matemātikas fakultātē, bet jau septembrī pārskaitīts par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Pusvadītāju problēmu laboratorijā. Jaunās laboratorijas galvenais iedvesmotājs un organizētājs, kā arī Jura Zaķa darba vadītājs bija Ilmārs Vītols. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās pusvadītāju ierīču ražošana un vajadzēja pildīt stratēģiski nozīmīgo pusvadītāju elektronikas attīstības programmu PSRS. J.Zaķis bieži brauca komandējumos uz Vissavienības zinātnes iestādēm, lai gūtu pieredzi un sagādātu nepieciešamo aparatūru. Paralēli darbam laboratorijā, Juris Zaķis sāka lasīt lekcijas LU Fizikas un matemātikas fakultātes 4. kursa studentiem (1960-1976).

Jauns zinātņu kandidāts - 1966. gads

1964. gada septembrī Juris Zaķis sāka mācības aspirantūrā un jau 1966. gada 7. oktobrī Tartu universitātes Zinātniskajā padomē aizstāvēja disertāciju par sārmu metālu halogenīdu ar anijonu piejaukumiem optiskajām īpašībām. Kā oficiālo oponentu – fizikas un matemātikas zinātņu doktora F. Klementa un fizikas un matemātikas zinātņu kandidātes L. Rebanes atsauksmēs, tā arī recenzijās no Maskavas, Tomskas, Ļvovas un citu pilsētu fiziķiem Jura Zaķa darbs tika novērtēts ļoti augstu. Tāpēc arī padome vienbalsīgi nolēma piešķirt viņam fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Juris Zaķis vienlīdz labi orientējās eksperimentā un teorijā, fizikā un ķīmijā. Viņam bija ļoti skaidri priekšstati par pētāmiem fizikālajiem procesiem. Juris Zaķis bija pirmais PFPL darbinieks, kuram 1967. gada martā Vissavienības Augstākā atestācijas komisija piešķīra fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Juris Zaķis, kopā ar citiem laboratorijas līdzstrādniekiem, sāka nodarboties ar kvarca stiklu fiziku. Tā diezgan strauji PFP laboratorijā izveidojās stikla fizikas skola, kurā par vadošo speciālistu kļuva Juris Zaķis.

Pateicoties mikroelektronikas attīstībai visā pasaulē, laboratorija strauji attīstījās, un 60. gadu vidū te strādāja jau 150 darbinieki. 1968. gadā, pēc LVU PFP laboratorijas izveidotāja un toreizējā vadītāja Ilmāra Vītola iniciatīvas, Juris Zaķis kļuva par laboratorijas vadītāju. Laboratorija strauji attīstījās, paralēli pētījumiem būvēja jaunu piecstāvu laboratorijas korpusu Ķengaragā. 1975. gadā ēka bija pabeigta, tajā strādāja jau apmēram 250 cilvēku. Uz šo ēku pārnāca arī Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorija un abas laboratorijas uzsāka darbību ar neoficiālu nosaukumu ,,Universitātes Mācību un zinātniskais komplekss”. Šo kompleksu vadīja Apvienotā zinātniskā padome, bet tās priekšsēdētājs bija Juris Zaķis. Komplekss darbinieku un zinātniskās kvalifikācijas ziņā līdzinājās līdzīgiem zinātnes centriem Zinātņu akadēmijas struktūrās. Latvijas un Maskavas vadības institūcijas nebija pret jauna institūta izveidi, vienīgais iebildums – šajās laboratorijās nebija neviena zinātņu doktora.

Par to, kas šajos gados PFPL sasniegts – gan to iekārtojot, gan organizējot darbu, veicot līgumdarbus, audzinot un mācot jaunos laboratorijas kadrus – var pateikties arī Jura Zaķa darba spējām un plašajām zināšanām. Juris Zaķis, būdams apdāvināts fiziķis un atsaucīgs darbinieks, ieguva lielu popularitāti laboratorijā.

Jauns zinātņu doktors – 1975. gads

Juris Zaķis, pamatojoties uz savu plašo redzesloku un intuīciju, prata paredzēt zinātnes attīstības virzienus. Turpināja darbu jonu kristālu fizikas jomā, taču nāca klāt citi pētījumi objekti ar nesakārtotu kristālisko struktūru – kvarcs, vara fosfātstikli un vēlāk (komandējumā laikā ASV) arsēna halkogenīdi. Izkristalizējās doktora disertācijas centrālā problēma – kā raksturot dažādu citu vielu struktūras sakārtotības pakāpi, kā izdalīt defektus nesakārtotās struktūrās. Defektu un jonu procesu pētīšanai jonu kristālos Juris Zaķis ieteica izmantot molekulārās zondes metodi, ar kuras palīdzību tika pierādīta jonu procesu būtiskā loma jonu kristālu struktūras veidošanā. Šo metodi vēlāk sekmīgi izmantoja arī fiziķi citās laboratorijās. Jura Zaķa disertācijā bija pārliecinoši pierādīts, ka daļā stiklveida materiālu var pastāvēt defekti, kas pēc savām īpašībām iegūti kristāliskā stāvoklī. Savukārt cita tipa stiklveida materiālos – arsēna halkogenīdos nav iespējams izdalīt atsevišķus struktūras defektus – te termiskā apstrāde vai radiācija visa materiāla struktūras izmaiņas. Juris Zaķis disertāciju aizstāvēja 1975. gadā un to augstu novērtēja oficiālie oponenti LPSR ZA korespondētājloceklis, fizikas un matemātikas zinātņu doktors K. Švarcs, LPSR ZA Fizikas institūta laboratorijas vadītāja, fizikas un matemātikas zinātņu doktore L. Rebane un PSRS Valsts prēmijas laureāts ķīmijas zinātņu doktors profesors G. Karapetjans.

Atsauksmēs teikts: „…šī darba parādīšanās bez šaubām ir ievērojams notikums, jo būtībā pirmo reizi tiek risinātas problēmas kristālisko un stiklveida materiālu saskares punktā. Lieliski attīstās jonu kristālu fizikas metodes un eksperimentu tehnika, pielietojot tos stiklveida materiālu pētīšanai, dod ļoti daudz stiklu defektveidošanās un uzbūves izpratnei. Daudzi disertācijā iegūtie rezultāti droši vien ieies monogrāfijās un mācību grāmatās....” Augstu vērtējot darba zinātnisko nozīmīgumu, oponenti uzsvēra arī disertācijas slēdzienu praktisko vērtību. Dažādās zinātnes un tehnikas nozarēs ir vajadzīgi gan materiāli, kuri ir maksimāli izturīgi pret dažādiem starojuma veidiem, gan arī tādi, kuros starojuma rezultātā rodas dažādi struktūras defekti un izmainās fizikālās īpašības. Jura Zaķa pētījumu rezultāti ļāva prognozēt un veidot materiālus ar vēlamo īpašību kompleksu.


Juris Zaķis atceras...

„Pēc piecu gadu studijām man kā apaļam teicamniekam bija lielas iespējas izvēlēties vislabāko darbavietu ar pieklājīgu algu. Man lika manīt, ka par saviem panākumiem man jābūt pateicīgam universitātei un tāpēc jārespektē tās piedāvajums palikt darbā par laborantu ar algu, kas bija pat zemāka par manu līdzšinējo stipendiju. Piekritu un paliku.”[13., 46.]

„Tā 1960. gadā, tikko kā beidzis studijas un uzsācis darbu LVU, sāku mācīties apvienot melno maizes jeb padotā darbu (jau no 1. septembra biju spiests uzsākt lekciju lasīšanu priekšmetā, kuru pats nekad nebiju studējis – pusvadītāju fizikā, un vēlāk kļuvu arī tāds kā neoficiāls pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas vadītāja I. Vītola vietnieks) ar kaut kādiem pētījumiem (par tādiem tos, vismaz sākumā, varēja saukt visai nosacīti). Un jau pēc 6 gadiem biju spējīgs iegūt fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu, ko darīju ar steigu, jo tā bija vienīgā garantētā iespēja kaut cik uzlabot manas ģimenes (biju precējies, mums bija jau viens bērns un drīzumā gaidījām nākamo) materiālo stāvokli. Zinātņu kandidātam taču automātiski pienācās pieklājīga alga! Ne velti toreiz populārs bija izteiciens, ka „zinātnieks vari arī nebūt, bet par zinātņu kandidātu būt ir tavs pienākums.” [24., 35.]

„Un tad nāca tas, uz ko vismazāk biju gatavs: mani kolēģi sāka mani „apstrādāt”, pierunājot kļūt par toreiz jau palielās (ap pusotra simta cilvēku) pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas (PFPL) vadītāju. Tā pirmo reizi sastapos ar cilvēku sabiedrībā labi pazīstamu likumību: kas sevi labi parādījis padotā lomā, tiek aicināts par priekšnieku. ” [24., 36.

„Precīzi neatceros, vai tas bija dažus mēnešus, pusgadu vai vairāk pēc manas stāšanās amatā, kad kopā ar trīs saviem kolēģiem tuviem kolēģiem vienā ātrvilciena Rīga-Maskava kupejā devāmies uz toreizējo metropoli. Ceļā, protams, runājām arī par darba lietām. Laikam biju sācis gausties, ka man visai grūti izdodas novadīt laboratoriju pa jau iesākto ceļu, lietojot līdzšinējās metodes. Un tad piedzīvoju atklājumu – mani kolēģi mani ne tikai nesāka mierināt, bet gluži otrādi – sāka man pārmest, ka nevadot laboratoriju sev (un arī viņiem) pieņemamā stilā. Manas pūles kopēt iepriekšējo viņi ne tikai nesaprotot, bet arī neatbalstot. Esot taču mani šim amatam atbalstījuši, cerēdami uz pārmaiņām. Vēl šodien to atceros kā vienu no lielākajiem pārdzīvojumiem savā mūžā. Izrādījās, ka citi uz mani paļāvās, man uzticējās, no manis gaidīja, bet es tikai „grabinājos pats savā kaktiņā”, kaut arī formāli skaitījos liels priekšnieks. Man kļuva kauns pašam par sevi un savu neuzņēmību. Pirms saņemties, es vēl bailīgi apjautājos saviem kolēģiem, vai viņi man palīdzēs, vienmēr atklāti izsakot savas domas un vērtējumus. Viņi to apsolīja. Un tiešām visai drīz mums izveidojās, pēc manām domām, ļoti atklāts un demokrātisks vadības stils. ” [24., 41.]

„Nozīmīgākā mana kā vadītāja skola sākās tad, kad kļuvu par LU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas vadītāju (1968), vēlāk kļūstot par uz tās bāzes dibinātā LU Cietvielu fizikas institūta pirmo direktoru (1978). To uzskatu par skaistāko laiku manā darba mūžā, ko man īpaši pievilcīgu dara tas, ka tur un tad arī atradu savu uzticamo mūža draugu – Anitu.” [13., 54.]

„Kad pirmo reizi (1969-1970) man radās iespēja kaut nedaudz paciemoties ASV labākajās universitātēs un pētnieciskajās laboratorijās, saņēmu piedāvājumu palikt darbā ASV. Redzot manu apmulsumu, amerikānis piebilda: „Vai tad jūs neredzat, cik labi darba apstākļi šeit ir jaunajiem zinātniekiem, it sevišķi jūsu jomā fizikā. Vai tad tie nav daudz labāki, nekā jūsu valstī? ” Es viņam piekritu, paskaidrojot, ka neuzskatu sevi tikai fiziķi vien. Es esmu fiziķis-latvietis un tāpēc gribu atgrieties Latvijā, lai šeit gūto vērtīgo pieredzi nodotu saviem kolēģiem manā zemē. Nezinu, vai mans draugs amerikānis saprata pareizi, bet otrreiz šādu piedāvājumu vairs neizteica. Laikam jau nesaprata, ka mans ceļš ved ne uz to virsotni, kuru savā priekšā viņš” [13., 39.]

LU Cietvielu fizikas institūts (dibinātājs un direktors -1978.-1984.)

Latvijas Valsts universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā (PFPL) un Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijā (SPFPL) 20. gs. 60 gados notika aktīvi pētījumi cietvielu fizikā. Pieaugot zinātnieku un studentu skaitam, radās nepieciešamība celt jaunu laboratoriju korpusu. Ar aktīvu zinātnieku un pārējā personāla līdzdalību, O.Āboliņa un A.Troiča vadībā celtā un arhitekta A.Ruļļa projektētā ēka Ķengaraga ielā 8 tika pabeigta 1975.gadā. Bez PFPL un SPFPL, tur pārcēlās arī Fizikas un matemātikas fakultātes Pusvadītāju fizikas katedra. Jaunuzcelto laboratoriju korpusu, kuru svinīgi atklāja 1975. gada 24.oktobrī, nosauca par Mācību un zinātnisko kompleksu. Kompleksa vadītāja loma tika uzticēta Jurim Zaķim. Laboratoriju neoficiālais apkopojums bija jāpārveido par institūtu un tam bija vajadzīgs direktors ar zinātņu doktora grādu. 1977.gadā pēc gandrīz divus gadus ilgās birokrātiskas aizkavēšanās Jurim Zaķim beidzot tika piešķirts fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāds.

1978. gadā, pēc trīs gadu ilgas darbības, LVU kā pirmā augstskola Baltijā ieguva zinātniskās pētniecības institūtu. 1978. gada 16. februārī Juri Zaķi apstiprināja par Cietvielu fizikas institūta direktoru. Viņš būdams Cietvielu fizikas institūta direktora amatā, izdomāja veidu, kā novērtēt darbinieka vai struktūrvienības darbības efektivitāti. Tika ieviesti tā saucamie ,,Zaķa rubļi” – katrai darbībai (publikācijai, uzstāšanās konferencē, izgudrojuma apliecība utt.) bija noteikta cena atbilstošos ,,Zaķa rubļos”. Ja darbinieks bija nopelnījis tik pat ,,Zaķa rubļu” cik saņēma algā, tad viņš bija viduvējs darbinieks, ja vairāk, tad labs, bet, ja mazāk un tas atkārtojās, tad slikts darbinieks. Šo sistēmu akceptēja CFI Zinātniskā padome, lai arī ne visiem šī sistēma patika.

Juris Zaķis institūta direktora amatā bija no 1978. gadam līdz 1984. gadam. Astoņdesmito gadu vidū institūtā strādāja vairāk nekā 300 darbinieku. Juris Zaķis institūtā iedibināja saimnieciski demokrātisku vadības stilu. Institūtā darbojās zinātniskā padome, kur apsprieda galvenos stratēģiskos uzdevumus. Juris Zaķis regulāri uzklausīja darbinieku viedokļus, lai vēlāk kādu no tiem izvēlētos par pareizāko.

1981. gadā Juri Zaķi ievēlēja par profesoru. Gadu vēlāk par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.

Jura Zaķa zinātnisko izaugsmi veicināja stažēšanās ārzemēs, kas toreizējā Padomju Savienībā bija iespējams zinātņu kandidātiem, kas bija precējušies un arī PSKP biedriem. 1969. – 1970. gadā Juris Zaķis trīs mēnešus strādā ASV Kornela, Ilinoisas un Oregonas universitātēs. 1973. -1974. (2. variants – 1972/1973. m.g) gadā pavadīja desmit mēnešus Čikāgas Universitātē un Masačūsetas Tehnoloģiskajā institūtā.

LU prorektors zinātniskajā darbā (1984-1987)

Profesora Jura Zaķa plašās zināšanas un lieliskās organizatora spējas pamanīja LVU vadība. Profesoram tika piedāvāta LVU zinātņu prorektora vieta. 1984. gada 1. martā profesors Juris Zaķis pārgāja strādāt uz LVU rektorātu. Būdams šajā amatā, Juris Zaķis izpelnījās kolēģu atzinību, jo spēja uzklausīt jebkura darbinieka vai studenta jautājumu un savstarpējās diskusijās nonākt pie optimālā risinājuma.


LU rektors (1987.; 1992.; 1996-2000)

80. gadu vidū aktuāls kļūst jautājums par nākamo Latvijas Valsts universitātes rektoru. Bija sākusies toreizējā PSRS vadītāja M. Gorbačova uzsāktā ,,perestroika”. 1987. gadā Latvijas Universitātē notika pirmās demokrātiskās rektora vēlēšanas ar trīs kandidātiem. Viens no kandidātiem - Juris Zaķis, kuram bija liela pieredze organizatoriskajā, zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā. Strādājis vadošos amatos, kas prasījis profesionālo kompetenci un organizatora spējas. Zinātniski pētniecisko un zinātniski organizatorisko darbu raksturoja sekojošais: 1987. gadā Jurim Zaķim bija vairāk kā 100 zinātniskās publikācijas, saņemta autora apliecība. M. Keldiša prēmijas laureāts par labāko darbu fizikas-matemātikas zinātnēs 1985. gadā. Viņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums. Zinātniskās skolas pamatlicējs nekristāliskā stāvokļa fizikas jomā. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 9 kandidāta un trīs doktora disertācijas. Viņš bija specializētās padomes priekšsēdētājs, LPSR dabas, tehnisko, humanitāro un sabiedrisko zinātņu pētījumu koordinācijas padomes loceklis, Latvijas Komunistiskās partijas Kirova rajona komitejas zinātniski tehniskā progresa veicināšanas priekšsēdētājs, studentu zinātniskā darba republikāniskās padomes priekšsēdētājs. Jaunatnes zinātniski tehniskās jaunrades republikāniskās komisijas loceklis, žurnāla „Stikla fizika un ķīmija” redkolēģijas loceklis, Informātikas un skaitļošanas tehnikas tautas universitātes rektors. Šajās vēlēšanās Juris Zaķis pārliecinoši uzvarēja. Tas bija laiks, kad sabruka PSRS un Latvija atjaunoja neatkarību.



PSRS Tautas deputātu kongresā, 1990. gads.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

LU rektors Juris Zaķis, Rihards Kondratovičs (pa kreisi),
Juris Krūmiņš (pa labi). Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

1990. gada marts Latvijas Universitāte atgūst
vēsturisko nosaukumu. Foto no J. Zaķa privātā arhīva.

Atjaunotais LU karogs.1990. gads.
Foto no J. Zaķa privātā arhīva.














1991. gada 18. septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome apstiprināja Latvijas Universitātes Satversmi, kuras pirmais pants noteica: “Latvijas Universitāte ir Latvijas Republikas valsts akadēmiskās izglītības, zinātnes un kultūras iestāde – Alma Mater, kas atrodas Latvijā un kalpo tās tautas interesēm.” Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis laikrakstam “Diena” norādīja: “Savu pārkārtošanas ceļu esam izvēlējušies, un atbilstoši tam rakstīta arī Satversme.”

Sākot jau ar Atmodas periodu, Latvijas Universitātei veidojās rosīgas starptautiskās attiecības ar citu valstu augstskolām. Būdams LU rektors Juris Zaķis aktīvi veicināja Baltijas valstu universitāšu sadarbību. Pateicoties Jura Zaķa darbībai, Baltijas nozīmes Eirofakultātes galvenā mītne atradās Latvijas Universitātē. Ekonomikas, uzņēmējdarbības, publiskā sektora vadības un tiesību zinātņu studentiem radās iespēja klausīties citvalstu mācībspēku pasniegtos kursus.



Tikšanās ar Francijas vēstniecības pārstāvjiem
LU Bibliotēkā. 1990-tie gadi.
Foto no V. Liepkalnes privātā arhīva.

Grāmatu atvēršanas svētki «Mārtiņdiena
Bibliotēkā: noslēdzošā rektoru biobibliogrāfiju
triloģija» Latvijas Universitātes Bibliotēkā.
2014. gada 10. novembrī. Foto: Sarmīte Livdāne.

LU Bibliotēkas jaunās lasītavas atklāšana
Ekonomikas fakultātē, Aspazijas bulvārī 5.
1999. gada aprīlis. Foto: Toms Grīnbergs.

Juris Zaķis saņem Latvijas valsts aizsardzības
fonda "Lāčplēsis" augstāko apbalvojumu "Goda zīme".
1999. gada novembris. No kr.: prof. Juris Zaķis
LU rektors, blakus Tālivaldis Markvarts,
Latvijas valsts aizsardzības fonda "Lāčplēsis"
prezidents. Foto: Toms Grīnbergs.
















Rektora Zaķa vadīšanas laikā 1990. gadā LU tika atjaunota Teoloģijas fakultāte. Tajā pašā gadā Rēzeknē sāka darboties LU Latgales filiāle, kas vēlāk kļuva par bāzi 1993. gadā izveidotajai Rēzeknes augstskolai. 90. gadu sākumā Jura Zaķa vadībā sāka domāt par Latvijas Universitātes pilsētiņas izveidi: „Mans sapnis ir radīt Universitātes pilsētu. Pilsētu ar mērķtiecīgi koncentrētu apbūvi, ar visu to, kas kalpo augstskolai. Viļņas universitāte jau ir ceļā uz campus principu. Ticu, ka ar laiku kaut kur Rīgas tuvumā tiks radīta Latvijas Universitātes pilsētiņa. Arhitektoniski mīļa un piesātināta ar studiju garu. Te būs savas pļavas, ezeri, meži... [..] Mans skats pievērsts Mazā Baltezera krastiem...”

Rektoram Jurim Zaķim uzticējās arī nākamajās rektora vēlēšanās 1992. gadā un 1996. gadā. Tas bija grūts posms Latvijas Universitātē un arī rektora dzīvē: samazināta valsts finansējuma apstākļos bija jāveic reforma LU, lai to tuvinātu Eiropas universitāšu līmenim. Valsts finansējums bija tik nepietiekams, ka bija jāsāk domāt par naudas pelnīšanu. Tika apmācīti ārzemju studenti no Itālijas, Izraēlas un citām valstīm. Latvijas Universitātē ienāca papildus finanses, kas ļāva pārvarēt finansiālo krīzi. Universitātes 80. gadadienas priekšvakarā radās problemātiska situācija, kuru nācās atrisināt Jurim Zaķim. Latvijas valdība bija izdevusi rīkojumu likvidēt Latvijas Universitāti - Latvijas Republikā dibinātās Universitātes tiesību pārņēmēju, lai LU vietā dibinātu jaunu augstskolu, apvienojot LU un Medicīnas akadēmiju (Rīgas Stradiņa universitāti), un lai nevajadzētu atdot Universitātei likumīgi piederošos īpašumus. Valdības plāns palika nerealizēts - Latvijas Universitāte bija nosargāta! 1998. gadā studentiem durvis vēra Medicīnas fakultāte. 1999. gadā, pateicoties Jura Zaķa aktīvai darbībai, nodibināja Lituānistikas centru Latvijas Universitātē un Latvijas un Igaunijas institūtu Valkā.

2000. gada jūnijā, pievienojot savu portretu Latvijas Universitātes 14 bijušo rektoru portretu galerijai un nododot rektora amata ķēdi LU Senātam, Juris Zaķis atvadījās no rektora goda un pārtrauca savu 13 gadus ilgo darbu LU vadībā. Juris Zaķis bija trešais ilgāk amatā esošais rektors pēc Visvara Millera, kas rektora amatā bija 17 gadus, un Jāņa Jurgena, kas nostrādāja dažus mēnešus ilgāk par Juri Zaķi. 2017. gada 18. jūlijā, 80 gadu vecumā, Juris Zaķis devās mūžībā.


Juris Zaķis atceras...

„Šis pirmais manas administratīvās karjeras posms noslēdzās 1984. gadā, kad mani pierunāja kļūt par LU zinātņu prorektoru. Zināju, ka jaunais darbs mani attālinās no maniem kolēģiem, draudot ar manu pārtapšanu par ierēdņa tipa birokrātu. Man tika aizrādīts, ka tas esot „partijas un valdības interesēs”, un tāpēc man jāpiekrīt. Atceros, ka kāds no maniem pierunātājiem uz galda nolika grāmatu un tai blakus mazu zīmulīti, paskaidrojot, ka grāmata simbolizējot universitāti, bet zīmulītis - institūtu. Cenšoties manī modināt karjerismu, man tika jautāts, vai es neredzot starpību un kam tā ir par labu. Kādu laiku pretojies, es beidzot piekritu, jo atradu pats savu motivāciju. Jau vairākus gadus man kā direktoram bija vietnieks doktors Andrejs Siliņš. Iedomājos, ka viņam taču ir pienācis laiks kļūt par direktoru, savu vietu atdodot nākamajam utt. Ja es palikšu savā vietā, arī citiem būs jāpaliek savās vietās. Turklāt institūts taču bija pietiekami ilgi strādājis manā vadībā, un nu bija laiks savus spēkus pārbaudīt kādam par mani jaunākam. Tāpat atcerējos, ka mēs šad un tad neveiksmēs institūta darbā bijām vainojuši savu tuvāko augstāko priekšniecību, zinātņu prorektoru ieskaitot. Nu man tika piedāvāta iespēja pašam parādīt, kādam jābūt „labam prorektoram. Līdzīgas motivācijas vadīts, 1987. gadā kandidēju uz rektora amatu, to atkārtojot 1992. gadā un 1995. gadā, LU rektora krēslā nosēžot līdz 2000. gadam”. [13, 57.]



Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas
sadarbības līguma slēgšana. 1999. gada septembris.
No kr.: LZA prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš un
LU rektors prof. Juris Zaķis. Foto: Toms Grīnbergs.

LU Medicīnas fakultātes atjaunošanas svinīgā sēde.
1998. gads. No kr. Medicīnas fakultātes dekāns
prof.Uldis Vikmanis, LU rektors prof. Juris Zaķis,
veselības valsts ministrs Viktors Jaksons

LU Rektoru tikšanās. Juris Zaķis,
Indriķis Muižnieks, Ivars Lācis, Mārcis Auziņš.
2015. gada 28. septembrī. Foto: Toms Grīnbergs.

2000. gada 27. novembrī, saņemot
Triju Zvaigžņu ordeni. Foto: Toms Grīnbergs.















„Par rektoru mani ievēlēja uz pieciem gadiem- no 1987. līdz 1992. gadam. Šāds periods bija noteikts visā plašajā padomju valstī. Pieci gadi pagāja, bet Padomju Savienības vairs nebija! Paši izstrādajām noteikumus, ka rektora darbības termiņš būs trīs gadi. Šie trīs gadi aizritēja ātri, un atkal radās minstināšanās. Biju nostrādājis jau divus termiņus un, saskaņā ar likumu vairs nedrīkstēju šo darbu turpināt. Bet cilvēki vēlējās, lai es palieku. Atkal sākās vēstures pārvērtēšana, ko pēc tam atkārtoja daudzas citas augstskolas. Tika uzskatīts, ka „tas neskaitās, jo tas bijis padomju laikos”. Tadējādi iznāca, ka esmu strādājis tikai vienu periodu, un atkal tiku ievēlēts. 2000. gadā gan bija pilnīgi skaidrs, ka neko jaunu izgudrot vairs nav iespējams.” [23.,72.]

„Arī es ņēmu no savām skolām visu, ko tās man bija spējīgas dot. Vidusskolu 1955. gadā beidzu ar sudraba medaļu. Universitāti 1960. gadā beidzu ar „sarkano diplomu”, jo mana vidējā atzīme bija tam laikam maksimālais 5,00. 1966. gadā ieguvu PSRS fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu (ekvivalents Latvijas doktora grādam). NO 1960. gada līdz apmēram 1990. gadam fizikas studentiem lasīju „standartkursus”. Par „labu uzvedību” mani ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli un man piešķīra PSRS Augstākās atestācijas komisijas apstiprināto profesora nosaukumu. Mana kandidatūra tika ievirzīta ievēlēšanai par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, bet netiku ievēlēts. Laikam biju pirms laika sācis „novirzīties no ģenerālās līnijas”. Mani ievēlēja tikai 1990. gadā, kad bija jau cita „ģenerālā līnija”. [13., 52.]

„Mani par pieaugušo pārvērta Latvijas Universitāte, kuras slieksni pirmo reizi pārkāpu 1955. gadā. Tad arī sākās mana pārtapšana no studenta - Zaķa par rektoru - Zaķi. Šajā laikā esmu pārvērties līdz nepazīšanai. Mani pārveidoja LU tā, ka beidzot pats iedrošinājos pārveidot LU. ” [13., 62.]

„Par mani ilgi un pamatīgi vajadzēs noskaidrot - kā Juris Zaķis varēja derēt par rektoru 1987. gadā, kas vēl bija padomju laiks, un vēl ilgi pēc tam, kad ir pavisam cita Latvija. Es to izskaidroju šādi - padomju okupācijas laikā arī mēs dzīvojām, mēs bijām „dzīvi”, bet dzīvojām tikai citos apstākļos ar citiem paņēmieniem. Būs jāanalizē, kā šis cilvēks varēja izdzīvot gan šajos, gan tajos laikos, un tā būs mana īpatnība, par kuru revolucionāri teiks - viņs ir komformists un pielāgojas, bet prātīgāki cilvēki teiks - kādam vajadzēja darīt šo gan padomju laikos, gan pēc neatkarības atgūšanas”


Izmantotā literatūra:

1. Brāļuzemes paldies, lai Latvija un Lietuva būtu un kļūtu vēl tuvākas // Latvijas Vēstnesis. - Nr. 48 (2435) (2001,23. marts)

2. Bojāre Iveta. AP apstiprināti LU Satversme un rektors / I. Bojāre // Diena. - Nr.182 (1991, 19.sept.), 1.,4.lpp. : portr.

3. Jansons, J. Profesors Juris Zaķis – 75 / J. Jansons // Abstracts of 28th Scientific Conference / Institute of Solid State Physics University of Latvia. – Rīga, 2012. – 80. -84. lpp. URL: https://www.yumpu.com/en/document/view/50085520/abstracts-of-the-28th-scientific-conference-latvijas-/81

4. Juris Zaķis // Zinātnes Vēstnesis. - Nr.2 (1991), 15.lpp.

5. Juris Zaķis // Mistērija. - Nr.4 (1999), 15.-[17.] lpp.

6. Kapeniece Inga. Kā tas ir — būt Latvijas Universitātes rektoram? : [par Latvijas Universitātes četriem rektoriem - Valentīnu Šteinbergu, Juri Zaķi, Ivaru Lāci un Mārci Auziņu] / Inga Kapeniece // Alma Mater : Universitātes Avīze. - Rudens (2009), 12.-15.lpp. : il. URL: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/par/mediji-izdevumi-un-multivide/alma-mater/am-rudens2009_01.pdf

7. Krūmiņš Andris. Profesors Juris Zaķis : [biogrāfisks apcerējums] / Andris Krūmiņš // Profesors Juris Zaķis : biobibliogrāfiskais rādītājs / Latvijas Universitāte. Bibliotēka. - Rīga : Latvijas Universitāte, 1996. - 8.-12.lpp.

8. No studenta Zaķa līdz rektoram Zaķim / [sast. Anda Zvingule]. - Rīga : [b.i.], 2000.- 31, [2] lpp. : il.

9. Šmits Ojārs. Juris Zaķis / O. Šmits. - ( Jauni zinātņu kandidāti) // Padomju Students. - Nr.25 (1966, 20.okt.), 1.lpp. : portr.

10. Tāle O. Juris Zaķis / O. Tāle, J. Valbis. - ( Jauns zinātņu doktors) // Padomju Students. - Nr.6 (1975, 23.okt.), 1.lpp. : portr.

11. Universitātei - jauns rektors : Juris Zaķis : [biogrāfija] // Padomju Students. - Nr.3 (1987, 1.okt.), 1.lpp. :portr.

12. Valsts atzinība zinātniekiem par mūža darbu : [par valsts emeritēto zinātnieku ievēlēšanu] // Zinātnes Vēstnesis. - Nr.17 (2002, 21.okt.), 3.lpp.

13. Zaķis Juris. Ceļi uz virsotnēm / Juris Zaķis ; [redaktors Egils Eglītis ; māksliniece Daiga Brinkmane]. - [Rīga] : Izglītība, 2004. - 291 lpp. ; 24 cm.

14. Zaķis Juris. Fiziķis pie liriķiem vai Saprast, tikt saprastam, saprasties / Juris Zaķis // Karogs. - Nr.4 (2006), 124.-141.lpp.

15. Zaķis Juris. Indivīds noosfērā jeb cilvēks savā vidē / Juris Zaķis // Vide un Laiks. - Nr.3 (1998), 62.-65.lpp. : il.

16. Zaķis Juris. Kura ir īstā augstskola Latvijā jeb rektora dienas un nedienas : [saruna ar LU rektoru Juri Zaķi] / Juris Zaķis ; pierakst. Māra Sadovska // Universitātes Avīze. - Nr.1 (1996, 1.sept.), 1.,3.lpp. : portr.

17. Zaķis Juris. Laiks. Mistiskais un reālais : [par laika definīciju, izpratni un izjūtu : saruna ar Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoru] / Juris Zaķis ; tekstā stāsta akadēmiķis Andris Buiķis ; pierakst. Lia Guļevska // Mistērija. - ISSN 1407-4230. - Nr.12 (2013, dec.), 11.-17.lpp. : ģīm.

18. Zaķis Juris. Latvijas Universitāte un augstākā izglītība Latvijā / J. Zaķis // Universitas. - Nr.73(236) (1994), 1.-18.lpp.

19. Zaķis Juris. LU nav pāraudzināšanas iestāde : [sakarā ar LU studentu piedalīšanos protesta akcijā pret obligāto valsts dienestu] / Juris Zaķis // Diena. - Nr.245 (1996, 17.okt.), 2.lpp.

20. Zaķis Juris. Studenti bez... grāmatām : [par LU materiālo bāzi] / J. Zaķis // Rīgas Balss. - Nr.23 (1990, 1.febr.), 5.lpp.

21. Zaķis Juris. Vai cilvēks ir spogulis jeb mūsu domas, vārdi, darbi : [par domu un darbu saskaņu] / Juris Zaķis // Psiholoģija Mums. - ISSN 1691-0982. - Nr.5 (2010), 42.-49.lpp. : il.

22. Zaķis Juris. Zinātne : tituls vai attieksme / J. Zaķis, S. Bikova // Karogs. - Nr.3 (1988), 123.-132.lpp. : portr.

23. Zaķis Juris. Profesors ar novirzēm / Juris Zaķis ; [sastādītājs Juris Lorencs ; atbildīgā redaktore Liene Soboļeva ; Ingus Feldmanis, grafiskais noformējums]. - Rīga : Jumava, 2016. - 319, [1] lpp., [24] lpp. ielīmes : il. - ISBN 9789934119033.

24. Zaķis Juris. Pulksteņa atvēršana / Juris Zaķis ; [vāka autore Rasma Zaķe ; portreta autors Kārlis Dobrājs ; literārās redaktores: I. Audriņa, S. Liniņa, L. Paegle]. - Rīga : Latvijas Universitāte, 1995. - 199 lpp. - ISBN 9984516989.

25. Zaķis Juris. Rektora sapņi un "trakās" idejas : [intervija ar LU rektoru Juri Zaķi] / Juris Zaķis ; interv. Iveta Mediņa. // Universitātes Avīze. - Nr.1-2 (1990, 21.sept.), 2.-3.lpp.