Izstāde “Jēkabs Bīne: Mākslinieka ceļš uz nacionālo stilu”

Ienākot izstādē, jūs sastapsieties ne tikai ar gleznām. Jūs iepazīsiet mākslinieku, kura liktenis cieši savijies ar Latvijas vēstures sarežģītākajiem pagriezieniem. Jēkabs Bīne (1895–1955) bija viena no spilgtākajām personībām Latvijas 20. gadsimta mākslā – talantīgs gleznotājs, nopietns mākslas teorētiķis un aktīvs nacionālās kultūras veidotājs. Viņa dzīvesstāsts ir kā spogulis Latvijas vēsturei: viņa darbi tika gan cildināti kā nacionālās mākslas virsotne, gan vēlāk apzināti ignorēti un atstāti otrajā plānā. Šī izstāde aicina atklāt šī daudzpusīgā mākslinieka stāstu no jauna. 

Iedvesmojoties no 2025. gada 20. oktobra atklātās izstādes Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas bibliotēkā, šis raksts atklāj četrus mazāk zināmus, bet nozīmīgus faktus, kas ļaus ieraudzīt Jēkabu Bīni jaunā gaismā – ne tikai kā gleznotāju, bet kā daudzšķautnainu un ietekmīgu personību Latvijas vēsturē. 

1. Politiski cenzēts un psiholoģiski salauzts padomju laikā 

Jēkaba Bīnes radošā biogrāfija sadalās divos krasi atšķirīgos, gandrīz nesavienojamos posmos. Latvijas Pirmās Republikas laikā viņa daiļrade tika celta godā, Bīne tika atzīts par nacionālās mākslas klasiķi, kura darbi ar mitoloģijas un simbolisma motīviem tika uzskatīti par būtisku latviskās identitātes izpausmi. 

Viss mainījās pēc padomju okupācijas. Bīnes personība tika apzināti nobīdīta otrajā plānā, bet viņa daiļrade – ideoloģiski cenzēta. Darbi, kas neatbilda sociālistiskā reālisma kanoniem (īpaši gleznas ar simbolisma un romantisma elementiem), tika ignorēti un nepublicēti. Šī politiskā spiediena cena bija augsta: laikabiedri atceras mākslinieku kā depresīvu un nomāktu. Brīnumainā kārtā Bīnem kā aktīvam nacionālās kultūras veidotājam izdevās izvairīties no izsūtījuma. Lai izdzīvotu un kaut kā iekļautos pēckara sistēmā, viņš bija spiests uz sāpīgiem kompromisiem – viņa veidotajās vitrāžās redzami arī Ļeņina un Staļina portreti. Tā bija eksistenciāla nepieciešamība laipot starp personīgo pārliecību un režīma prasībām. 

2. Nacionālās identitātes veidotājs un dievturības aizsācējs 

Jēkaba Bīnes loma pārsniedza glezniecības rāmjus – viņš bija aktīvs latviskās identitātes arhitekts. Cieši sadarbojoties ar Ernestu Brastiņu, viņš bija viens no redzamākajiem dievturības popularizētājiem. Taču viņa ietekme bija daudz dziļāka – viņš veidoja kustības vizuālo un pat leksisko kodu.  

Iespējams, pārsteidzošākais ir fakts, ka daudzu simbolu nosaukumi un termini, ko pazīstam šodien, ir tieši Bīnes radīti. Piemēram, viņš vizuālajā valodā ienesa tā sauktos Māras līkločus, Laimas skujiņu, Ūsiņa un Dieva zīmi – etnogrāfiskos ornamentus, ko līdz viņa un Ernesta Brastiņa darbībai tā nemaz nesauca.  

3. Mākslinieks, kuru kritizēja par... sudraba krāsas lietošanu 

Bīnem vienmēr bijis svarīgs mākslas saturiskais dziļums – to spilgti ilustrē kāda epizode no viņa dienasgrāmatas, ko izstādes atklāšanā citēja Austra Celmiņa-Ķeirāne, LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Mākslas un tehnoloģiju nodaļas docente. 1932. gadā Bīne rakstīja: “Šajā gadā izstrādāju Dievturu altāra gleznas metu – Dievs, Māra, Laima. Šo gleznu veidojot, mēģināju turēties pie ideālistiskā reālisma, atsakoties no telpas un uzsverot tēlojuma ornamentālo pusi. Ornamentālo noskaņu mēģināju panākt arī ar gleznas sudrabaino pamatu. (Par to mani sarāja kritiķis Uga Skulme, pamācot, ka sudrabs neiederoties glezniecībā. Diez, kur tas liks krievu ikonu un indo-persiešu glezniecības mākslu?!) Veidojot pašus tēlus, vadījos no daiņu simbolikas. Tā, apģērbus, rotas un kustoņus izvēlējos tikai tos, kas atkārtoti daiņās pieminēti.” (LNA LVA 1757. fonds, 3vp apraksts, 16. lieta, 51. lapa). 

Par to, ka Bīne krāsai kā izteiksmes līdzeklim pievērsis lielu uzmanību, liecina arī citi viņa dienasgrāmatas ieraksti, atklājot, kā viņš izvēlējies krāsu noskaņu darbiem, kas netika gleznoti no dabas. 

4. Daudzpusīgs talants: no bērnu grāmatām līdz krāsu teorijai 

Ierobežot Jēkabu Bīni tikai ar gleznotāja apzīmējumu būtu netaisnīgi. Viņa talants un intereses sniedzās daudz tālāk. Viņa talants izpaudās arī jaunākajai paaudzei domātas literatūras vizuālajā noformējumā. Viņš bija arī mākslas teorētiķis, kas deva nozīmīgu ieguldījumu krāsu saskaņas teorijā un sastādīja materiālus par apģērba vēsturi. Tāpat nav noliedzams viņa devums mēbeļu un trauku dizainā – piemēram, par porcelāna kafijas servīzi “Tauta” viņš 1937. gada Vispasaules izstādē Parīzē saņēmis Zelta medaļu.   

Atklājiet Jēkabu Bīni no jauna 

Tas ir stāsts par cilvēku, kurš visos laikos bija dziļi nodevies latviskās identitātes veidošanai pēc saviem principiem, nevis varas uzspiestiem noteikumiem. Viņa biogrāfija ir stāsts par talantu, pielāgošanos un klusu pretestību, un pilnvērtīgs tās novērtējums kļuva iespējams tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

Apmeklējiet izstādi “Jēkabs Bīne: Mākslinieka ceļš uz nacionālo stilu” un iepazīstiet mākslinieka daiļradi tuvāk: 

• Vieta: LU bibliotēka, Imantas 7. līnija 1, Rīga 

• Laiks: no 20. oktobra līdz 20. novembrim, darba dienās no 10.00 līdz 18.00 

• Ieeja: Bez maksas