Latvijas Universitātes bibliotēkas rīkotajā trešajā cikla “Doktorantu lasījumi” tikšanās reizē 18. jūnijā Zinātņu mājas bibliotēkā notika saruna un diskusija “Akadēmiskā laboratorija: no burtnīcām līdz disertācijai”. Tajā interesenti tikās ar vēsturnieci, humanitāro zinātņu doktori Zani Rozīti, grāmatas “Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940” autori, lai tuvāk iepazītu viņas pētījumu par sieviešu vietu akadēmiskajā vidē un studenšu pieredzi Latvijas Universitātē starpkaru periodā.
Tikšanās laikā autore stāstīja gan par savu ceļu uz pētāmo tēmu, gan par disertācijas tapšanas procesu. Interese par sievietes vietu zinātnē un vēsturē viņai veidojusies jau skolas laikā, kad interesējusi vēsture, bet bakalaura darbā uzmanība pievērsta feminismam ASV. Ceļš līdz konkrētajai pētniecības tēmai saistīts arī ar profesora Ērika Jēkabsona iedrošinājumu, tomēr sākotnēji darbs ar studenšu personu lietām šķitis vienveidīgs un pat nogurdinošs. Iedziļinoties materiālos, atklājusies daudz plašāka un interesantāka aina par sieviešu dzīvesstāstiem ārpus formālā “studenta” statusa.
Īpašu interesi klausītājos raisīja autores stāstījums par pētījuma tapšanas aizkulisēm. Arhīva darbs sākotnēji nozīmēja pacietīgu informācijas pierakstīšanu burtnīcās, jo dokumentu fotografēšana tolaik vēl nebija iespējama. Vēlāk savāktie dati tikuši sistematizēti Excel failos pa fakultātēm un gadiem, pārskatot aptuveni 3000 personu lietu. Pati pētniece atzina, ka viens no būtiskākajiem izaicinājumiem disertācijas rakstīšanā bijis noteikt robežu - saprast, kurā brīdī materiāla analīze ir pietiekama, lai iegūtu kopskatu.
Lasījumos tika ieskicēts arī tā dēvētās “tipiskās” studentes portrets. Kā liecina pētījums, tipiskākā studente Latvijas Universitātē starpkaru periodā bija latviete, vecumā no 20 līdz 23 gadiem, luterāne, nākusi no Vidzemes vai Rīgas un bieži pirms studijām strādājusi, lai nodrošinātu sev iespēju mācīties. Biežākās nodarbošanās bijušas ierēdnes vai skolotājas darbs. Tika norādīts, ka mazāk studenšu nāca no Latgales un Kurzemes, savukārt daļa studiju laikā apprecējās ar studiju biedriem.
Diskusijā tika uzsvērts, ka sabiedrības priekšstati par studentēm ne vienmēr sakrita ar realitāti. Lai arī studēšana ilgstoši tikusi uzskatīta par vīriešu jomu, sievietēm pašām bija izteikta vēlme iegūt izglītību. Vienlaikus sabiedrībā pastāvēja priekšstats, ka izglītota sieviete var būt labāka sabiedrības locekle un māte, taču līdzās tam dzīvoja arī stereotipi, ka studijas sievietei var traucēt pildīt tradicionālo mātes lomu.
Sarunā tika aplūkoti arī studiju un karjeras sociālie aspekti. Zane Rozīte norādīja, ka starpkaru periodā virzība pa sociālā statusa un karjeras kāpnēm nereti bija cieši saistīta ar pazīšanos un piederību studentu organizācijām, tostarp korporācijām. Tāpat tika pieminēti tā sauktie “mūžīgie studenti”, kuru studijas ieilga finansiālu vai ģimenes apstākļu dēļ.
Atsevišķa uzmanība tika pievērsta disciplinārpārkāpumiem un studenšu ikdienas dzīvei. Zane Rozīte uzsvēra, ka šādi pārkāpumi vairāk raksturo konkrēto laikmetu, nevis tikai sievietes kā atsevišķu grupu. Kā viens no tipiskākajiem pārkāpumiem minēta pasniedzēju parakstu viltošana studiju grāmatiņās. Tika skarti arī jautājumi par smēķēšanu, alkohola lietošanu un komunistiskajām aktivitātēm, kas sava laika sabiedrībā tika īpaši akcentēti arī dzimuma aspektā.
Lasījumu noslēgumā klausītājiem bija iespēja uzdot jautājumus un iesaistīties diskusijā par grāmatas tematiem, sieviešu studiju pieredzi un pētniecības metodēm.
