LU MĀCĪBSPĒKU NOZĪMĪGĀKIE DĀVINĀJUMI LU CENTRĀLAJAI BIBLIOTĒKAI 20. GS. 20. - 40. G.

Rakstā ietverta informācija par visiem LU mācībspēku dāvinājumiem Centrālajai bibliotēkai, kas atrodami inventāra grāmatās. Sniegts īss ieskats par katru dāvinātāju un viņa dāvinājumu, kurš papildināts ar ilustratīviem materiāliem.

Latvijas Universitātes (LU) dibināšanai un darbības sākumposmam bija būtiska loma Latvijas zinātniskās domas veidošanā un attīstībā. Šajā pārskatā sniegta informācija par nozīmīgākajiem LU mācībspēku dāvinājumiem LU Centrālajai bibliotēkai 1920.-1940. gados. Dāvinājumu nozīmīgumu nosaka LU pastāvēšanas pirmie gadi jaunajā Latvijas Republikā: “Jaunā augstskola pulcināja latviešu izcelsmes mācībspēkus [..]. LU darbā tika pieaicināti arī daudzi nelatvieši, [..], taču lielākais guvums bija latviešu zinātnieku plejādes izaudzināšana vai piesaistīšana” (Prof. Jānis Stradiņš) [21].

LU mācībspēki dāvināja bibliotēkai, gan pašu sarakstītās grāmatas, piemēram, Pēteris Zālīte, Alfrēds Vītols, Roberts Krimbergs, Teodors Celms, Jānis Alberts Jansons, Ferdinands Neureiters, gan grāmatas no privātajām kolekcijām, piemēram, Jānis Asars, Karls Blachers, Kārlis Zalts.

Apjoma ziņā izceļas J. Asara dāvinājums – 472 dažāda satura izdevumi.

Dažās grāmatās ir autoru dāvinājuma ieraksti un personīgo bibliotēku zīmogi, kas šiem izdevumiem piešķir īpašu vērtību.

Pēteris Zālīte (1864-1939) – filozofs, publicists, LU filozofijas profesors, Latviešu Nacionālās Padomes loceklis (1917), 4. Saeimas deputāts (1930-1934), Latvijas Kanta biedrības priekšsēdētājs. Centrālajai bibliotēkai Pēteris Zālīte uzdāvināja šādas savas grāmatas:

• Vācu varas pastari Latvijā : kritisks-vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avanturas, niedrisma un vācu Latvijas kolonizacijas tieksmu apskats. Rīga : Raņķis, 1925. Grāmatā ir autora ieraksts par dāvinājumu. Šai grāmatai uz titullapas parādās divi dažādi bibliotēkas inventāra numuri. Tas nozīmē, ka šī grāmata kā Padomju laikā “neatļauta grāmata” bija izņemta no krājuma, un tai tika piešķirts bibliotēkas slēgtā fonda numurs.
• P. Zālītes Frensis Bekons, viņa dzīve un filozofija, sakarā ar grieķu filozofiju, viduslaiku sholastiku un renesansi. Rīga, 1926.

“Vērtējot P. Zālītes filosofisko darbību kopumā [..], man vēlreiz gribētos lietot terminu – filosofiskā propedeitika. Nule intelektuālo pilngadību praktizēt uzsākušas tautas ievads, ievadījums filosofijas vēsturē. Grubuļains, nelīdzens, kāds droši vien jaunības maksimālismā teiks, bet man kā vienam no Latvijas filosofisko ideju vēstures pētniekiem gribas teikt, ka negatīvs rezultāts zinātnē arī ir rezultāts. Tas norāda strupceļu, izliek brīdinājuma zīmi, un nekur taču nav teikts, ka mums ir jāmācās vienīgi no citu tautu domātāju kļūdām!” (LU asoc. profesore Aija Priedīte) [18].

Jānis Asars (1895-1978) – inženieris, radiotehnikas speciālists, LU ārkārtas profesors. Piedalījās Latvijas radiotelegrāfa tīkla veidošanā. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. 1935.-1936. gados Jānis Asars Centrālajai bibliotēkai uzdāvināja 472 grāmatu eksemplārus. Tas ir lielākais izvēlētā perioda LU pasniedzēja dāvinājums. Katram eksemplāram ir zīmogs “Ing. J. Asars”. Izdevumi pārsvarā ir vācu valodā, bet ir arī latviešu, krievu un franču valodās. Saturiski dāvinājums ir ļoti daudzveidīgs – medicīna, psiholoģija, eksaktās nozares, daiļliteratūra. Dāvinājuma klāstā īpaši izceļas 1839. gada izdevums latviešu valodā – Dziesmu un lūgšanu grāmata uz visiem laikiem un visām vajadzībām tiem mīļiem latviešiem par labu rakstos iespiesta. Jelgavā : Jānis Wridriks Steffenhagens un dēls, 1839.

Starp J. Asara uzdāvinātajām grāmatām ir daudzi Krievijas fiziķa un radiotehniķa Vladimira Ļebedinska privātās bibliotēkas izdevumi, ko apliecina grāmatu autoru veltījuma ieraksti (Vladimirs Ļebedinskis – Rīgas Politehniskā institūta profesors 1913. -1919. gados).

“Sākoties Pirmajam pasaules karam, J. Asars 1915. gadā iestājās Harkovas Aleksandra karaskolā, pēc kuras beigšanas 1916. gadā tika komandēts uz Virsnieku radio skolu, kuru beidza 1918. gadā. J. Asars piedalījās Latvijas brīvības cīņās kapteiņa dienesta pakāpē un bija armijas radiotelegrāfa priekšnieks. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā septembrī J. Asars ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur līdz 1966. gadam strādāja radio un televīzijas aparātu ražotnes laboratorijā” (Wikipedia) [9].

Karls Blachers (1867-1939) – ķīmiķis, LU profesors. Izstrādājis degošo izrakteņu klasifikāciju, uzlabojis kurtuvju ekspluatāciju, veicis siltumtehnisko procesu klasifikāciju. 1938. gadā K. Blahers tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Karls Balcers 1938. gadā uzdāvināja Centrālajai Bibliotēkai četras grāmatas:

• Божерянов, И. Историческiй очеркъ русскаго книгопечатнаго дѣла. С.-Петербургъ : Товарищество Общественная польза, 1895.
• Фегезак, А. Метеорологическiя наблюденiя опытной станцiи Балтiйскаго общества для поощренiя культуры болотъ Тома : съ 1-го ноября 1912-го года по 31-е октября 1913-го года. Юрьевъ : Типо-литографiя Г. Лаакманъ, 1914.
• Верховской, А. Отчетъ завѣдывающаго работами о результатахъ его наблюденій при изученіи желѣзныхъ дорогъ Западной Европы съ предложеніемъ возможнаго переустройства Рижскаго желѣзнодорожнаго узла. Рига : тип., фото-цинкографія и фототипія Г. Гемпель и Ко, 1903.
• Позднеев, А. Ламайские кумиры или статуи божеств. Санкт-Петербург: тип. В. Безобразова и К°, [1896].

“Ķīmijas tehnoloģijas metodikā ievērības cienīgi prof. K. Blachera darbi, kas iesākti 1897. g., bet noslēdzās jau Latvijas Universitātē ar technoloģiski pedagoģiskā ziņā ievērojamām monografijām par laboratorijas prakses piemērošanu siltumtechnikas studijām. Par klasisku rokas grāmatu uzskatāma arī K. Blachera monogrāfija par ūdeni tvaika- un siltumtechnikā” (Prof. J. Auškāps) [3].

Jānis Alberts Jansons (1892-1971) – folklorists, literatūrzinātnieks, LU profesors. Jānis Alberts Jansons 1934. gadā Centrālajai bibliotēkai uzdāvināja savu disertāciju “Die lettische Maskenumzuege” (Latviešu masku gājieni). Ar šo darbu viņš ieguva zinātnisko doktora grādu Ķelnes universitātē. Bibliotēka no autora saņēma arī monogrāfiju “Literatūras zinātne. Rīga, 1934”, kurā aplūkotas literatūrzinātnes nozares un palīgnozares, kā arī pētniecības metodes. Abās grāmatās ir autora dāvinājuma ieraksts.

“Ja [..] īsi rezumējam J. A. Jansona veikumu, tad jāatzīst, ka viņš: zinātniski asi formulēja latviešu literatūras teorijas, kritikas un literatūras vēstures uzdevumus un metodoloģiju; parādīja latviešu literatūras vēstures periodizācijas grūtības, līdz ar to mudinādams citus pētītājus šo jautājumu risināt tālāk; nosprauda stila vēsturi kā literatūrvēstures pētīšanas augstāko uzdevumu; aicināja tautas dzeju, tāpat kā visu periodu rakstu dzeju, iesaistīt vēsturiskās attīstības kopsakarā” (Literatūrkritiķis Jānis Andrups) [19].

Alfrēds Vītols (1878-1945) – hidromehānikas speciālists, Latvijā pirmais inženierzinātņu doktors, LU profesors, LU prorektors (1936-1940). Piedalījies universitātes inženieru fakultātes dibināšanā. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas hidrodinamikā. 1931. gadā Vītols apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. AS Latvenergo un Latvijas Zinātņu akadēmija dibinājusi Gada balvu par labākajiem zinātniskajiem pētījumiem enerģētikā, un galvenajai balvai dots profesora Alfrēda Vītola vārds. 1926. gadā Alfrēds Vītols uzdāvināja Centrālajai bibliotēkai šādas savas grāmatas:

• Quelques remarques sur l'infiltration des aux superficielles. Rīga, 1926.
• Calcul Cinematique des canaux de flottage. Rīga, 1926. Grāmatā ir autora ieraksts par dāvinājumu – “Universitātes Centrālai bibliotēkai no autora”.

Par prof. A. Vītola iecerētās jaunās, vispārinātās hidraulikas pamatprincipiem prof. J. Stradiņš raksta: “[..] diemžēl līdz Otrā pasaules kara sākumam un savai negaidītai bojāejai Upsalā 1945. gadā A. Vītols nepaguva šos pētījumus un to galvenos rezultātus pilnā mērā darīt pieejamus pasaules speciālistu aprindām. Tas būtu varējis kļūt par vienu no izcilākajiem Latvijas Republikas zinātnes sasniegumiem” [12].

Teodors Celms (1893-1989) – ievērojamākais latviešu filozofs, esejists, LU profesors.Fenomenoloģijas virziena aizsācējs un attīstītājs Latvijā. 1935. gadā Teodors Celms Centrālajai bibliotēkai uzdāvināja piecas grāmatas, no kurām četras ir viņa paša darbi:

• Celms, T. El Idealismo fenomenológico de Husserl. Madrid : Revista de Occidente, 1931 (tulkojums no vācu valodas grāmatas “Der phänomenologische Idealismus Husserls”).
• Celms, T. Vom Wesen der Philosophie : eine Reflexion ueber die Eigenart der philosophischen Erkenntnis. Regensburg : Habbel, 1930.
• Celms. T. Lebensumgebung und Lebensprojektion (raksta atsevišķs nospiedums).
• Augstkalns, Alvils. Pirmie latviešu teksti un grāmatas. Rīga : Literatura, 1935 (raksta atsevišķs nospiedums).
• Celms. T. Tagadnes problēmas. Rīga : Valters un Rapa, 1934.

“Eiropas fenomenoloģijas vēstures grāmatās kā T. Celma lielākais nopelns tiek minēts tas, ka viņš pirmais Huserla fenomenoloģijas agrīnajā mācībā (kas tiecās būt stingra zinātne) ir saskatījis vēsturisma un dzīves pasaules motīvus, kas atklājās kā spēcīgs domas impulss Huserla mācības vēlākajā posmā” (LU prof., Dr. Phil. Maija Kūle) [13].

“Teodors Celms was our best philosopher, ” Kule explains. “He has had a lasting impact on Latvian philosophy and our students continue to study him” [16].

Ferdinands Neureiters (1893-1946) – patologs, tiesu medicīnas speciālists, LU Medicīnas fakultātes (1923-1937) docētājs. Izstrādājis īpašu kriminālbioloģisku izmeklēšanas shēmu, kas tajā laikā saukta par Beļģijas-Latvijas shēmu. F. Neureiters uzdāvināja bibliotēkai šādas savas grāmatas:

• Norādījumi par tiesas resp. policijas obdukcijām. Rīga : Latvijas Universitātes Stud. Pad. Grāmatnīcas apgāds, 1925.
• Die Geschichte der Rigali Stadt-Zuchthauses : (1679 - 1789). Riga : Plates, 1934.

“Ar Ferdinandu Neireiteru Latvijas medicīna ieguva ne tikai izcilu zinātnieku, tiesu medicīnas skolas pamatlicēju Latvijā, bet arī spožu kultūras personību, kas daudz darījusi latviešu kultūras atpazīstamībai pasaulē” (Rita Grāvere, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste) [7].

Roberts Krimbergs (1874-1941) – fiziologs, bioķīmiķis, LU profesors, LU Medicīnas fakultātes pirmais vēlētais dekāns. 1905. gadā Roberts Krimbergs izolējis karnitīnu, mūsdienu bioķīmijai ļoti nozīmīgu vielu, un noskaidrojis tā struktūrformulu. Roberts Krimbergs 1926. gadā dāvināja Centrālajai bibliotēkai šādas savas grāmatas:

• Par vairoga dziedzera aktīvo vielu un viņas iedarbības veidu.
• Weitere Untersuchungen über den Einfluss der sogenannten Carnosinfraktion des Fleischextraktes auf die Sekretion der Magendrüsen. Berlin: Springer, 1926.
• Über den Einfluss des Carnosins auf die Sekretionsarbeit der Magendrüsen. Berlin: Springer, 1926.
• Einsicheres Verfahren zur Anlegung der Oesophagusfistel. 1926.

“L-karnitīns pirmo reizi tika izdalīts no muskuļaudu ekstraktiem 1905. gadā. Īpaši jāatzīmē, ka to paveica latviešu fiziologs un bioķīmiķis profesors Roberts Krimbergs”

(M. Dambrova, E. Liepiņš, J. Kūka, R. Medne) [5].

Kārlis Zalts (1885-1953) – matemātiķis, mehāniķis, folkloras pētnieks. Vadījis seminārus augstākajā matemātikā LU Inženierzinātņu fakultātē. 1940. gadā Kārlis Zalts uzdāvināja LU Bibliotēkai 65 grāmatas. Tajās ir viņa privātais zīmogs un arī īpaši izveidots dāvinājuma zīmogs ar tekstu “Docenta K. Zalta dāvinājums Latvijas Universitātei”.

“Zalts had many publications during the 1920's and 1930's not only in mathematics but also in folklore, education, and philosophy, and he was also actively involved in the writing of the Latvian Encyclopedia. In the Soviet time all those sources were on a list of literature not accessible to the general public, except with special permission. Because of this, Zalts became an “unwelcome person” which meant that he could not publish the results of his research, attend scientific conferences, nor be promoted, even though he was allowed to continue to lecture at the University of Latvia” (Daina Taimina, Cornell University with writing input by Ingrida Henina, University of Latvia) [22].