Atmiņas par profesori A. Rolovu

Ilgvars Butulis LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors „Akadēmiskais korektums, zinātniskums un inteliģence allaž strāvoja no mūsu šodienas gaviļnieces pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad sāku savas studijas. Atceros, ka viņa toreiz bija vienīgā, kura mūs mācīja zinātniski un metodiski pareizi strādāt bibliotēkā. Gluži neticami, cik ātri skrien laiks! Šodien, kad pašam sirma galva varu droši teikt, ka lepojos, ka esmu mācījies pie profesores Rolovas un saukt viņu par savu skolotāju!”   Inesis Feldmanis LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors          „Profesore Aleksandras Rolovas pētījumi par Itālijas renesanses periodu ir sava veida klasika. Viņas darbu stiprā puse ir pamatīgums, kompleksa pieeja, skaidrs pētāmās problēmas būtības redzējums un metode.   Ilgus gadus profesore bija vadošs mācību spēks Vēstures un filozofijas fakultātē. Arī man bija tā lieliskā iespēja 1968. gadā klausīties viņas lekcijas par Rietumeiropas viduslaiku vēsturi. Atceros, ka pirmajā lekcijā profesore mums studentiem piedāvāja izvēlēties kādā veidā mēs kursu vēlētos klausīties  - kā atsevišķu valstu  vai  kā problēmu vēsturi. Tas toreiz bija kaut kas jauns un neparasts. Mēs izvēlējāmies otro variantu (arī tagad moderna lekciju lasīšanas metode), un nekļūdījāmies. Profesores lekcijas bija izcilas, tām piemita stingra iekšējā loģika, tās bija ideju, domu un ierosmju pārbagātas.  1970. gada vasarā profesore vadīja mūsu fakultātes vēstures studentu pirmo ekskursiju uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Arī es biju tās grupas sastāvā. Atmiņā palikušas vairākas lietas. Profesore ļoti labi saprata mūs studentus, to, kā mēs uztveram un izprotam dažādas  lietas. Pārsteidza viņas zināšanas par visiem tiem apskates vērtiem objektiem dažādās Austrumvācijas pilsētās, ko mums izrādīja vācu kolēģ, kuriem reizēm pat bija neērti, ka viņi savu vēsturi zina daudz sliktāk nekā profesore Rolova.”       Valda Kļava LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore „Varu droši apgalvot, ka profesore Rolova manā dzīvē ieņem ļoti nozīmīga pamatakmens vietu. Viņa bijusi un ir visaugstākās raudzes orientieris, kuram censties pielīdzināt savus pieticīgos pūliņus zinātniskajā un akadēmiskajā laukā. Studiju gados ar profesori Rolovu saistījās mans priekšstats par to, kādam jābūt ideālam augstskolas pasniedzējam  - korektam, inteliģentam, principiālam un reizē tik ļoti dedzīgi aizrautīgam. Tomēr tikai kļuvusi par profesores Rolovas kolēģi, tā īsti aptvēru to atbildības pakāpi, ar kādu viņa attiecās pret zinātni un topošo vēsturnieku izglītošanu. Bez tam atļaujos uzskatīt viņu arī par savu dzīves skolotāju, kas man daudzējādā ziņā palīdzējusi saskatīt lietu patiesās vērtības.”   Gvido Straube LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors „Profesore Aleksandra Rolova mani vienmēr uzrunāja ar savu īpašo attieksmi pret viņai tuvo tēmu docēšanu. Tiklīdz viņa lekcijā sāka runāt par Itāliju, viņa burtiski pacēlās spārnos, jutās laimīga, sajūsma plūda kā no pārpilnības raga. Viņa ir perfekts piemērs tam, cik dziļi un fanātiski jāmīl savs pētniecības objekts, jo tikai tā – ar aizrautību, sajūsmu, degsmi – var pamodināt interesi arī citos.”   Harijs Tumans LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors „Par profesori Aleksandru Rolovu man ir daudz siltu atmiņu. Esmu ļoti pateicīgs viņai par to milzīgu lomu, ko viņa nospēlēja manā zinātniskajā biogrāfijā, jo tikai pateicoties viņai esmu kļuvis par seno laiku vēstures speciālistu. Taču tas ir atsevišķs stāsts. Šeit es dažos vārdos gribētu raksturot viņu kā izcilu pasniedzēju. 1985. gadā, kad es mācījos 2. kursā, viņa mums lasīja viduslaiku vēsturi. Lekcijas notika sestdienās, tādēļ vajadzēja īpaši saņemties, lai tās apmeklētu. Toties pēc tam nekad nenācās nožēlot sabojātās sestdienas, tieši otrādi, vienmēr bija liels gandarījums par izcilajām lekcijām. Profesore vissausāko vēsturisko materiālu prata pasniegt interesanti un no negaidītiem rakursiem, bieži vien caur kultūras prizmu. Viena īpaši spilgta epizode ir palikusi manā atmiņā tik dzīvi, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Toreiz, runājot par sarežģītām viduslaiku politikas peripetijām, profesore, lai ļautu mums atvilkt elpu, pastāstīja arī par trubadūru dzeju un nolasīja vienu vieglu dzejolīti, kurš sākās ar vārdiem: „ Пели птички, жизнь цвела…”  Tālāk sekoja naivs un jautrs stāstiņš par ganu meiteni un ganu zēnu, kuri satiekoties izjūt lielas simpātijas viens pret otru, pēc brīža viņi sāk bučoties... un vēl pēc brīža... dzejolis noslēdzās ar vārdiem: „Пели птички, жизнь цвела, стадо разбежалось”. Es atceros, cik skaļi un ilgi mēs visi smējāmies. Tas bija tik sulīgi un spilgti, bet pats galvenais – tas bija tik neparasti padomju laikos, toreizējās historiogrāfijas kontekstā… Citu tādu pasniedzēju mums toreiz nebija.”   Armands Vijups LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors „1986.gadā man bija gods uzsākt akadēmiskā darba gaitas Latvijas Universitātē prof. A.Rolovas vadītajā Viduslaiku vēstures katedrā. Manus pirmos priekšstatus par to, kādam jācenšas būt universitātes docētājam, veidoja tieši viņa. Pateikt tikai to, ka biju lepns strādāt kopā ar Eiropas mēroga zinātnieci, vēsturnieci šī vārda vispatiesākajā nozīmē, nozīmē paust tikai daļu no tām sajūtām, kas saglabājušās no tiem pagājušā gadsimta pēdējiem PSRS un atjaunotās Latvijas Republikas pirmajiem gadiem. Inteliģences, korektuma, godprātības un vienlaikus cilvēciskas sirsnības savienojums pilnīgi noteikti ir to īpašību kopums, kas man saistās ar prof. A.Rolovu. Viņa iemiesoja saikni starp pirmskara Latviju, Pēterburgas akadēmisko garu un Latvijas Universitāti šajā, jau patālajā, laikā. Es vienmēr atcerēšos asaras profesores acīs, kad fakultātes Brīvības bulvāra (toreiz vēl Ļeņina ielas) 1.auditorijā pirmo
reizi (man un jaunākajiem kolēģiem) kopā tika dziedāts „Dievs, svētī Latviju”.   Lilita Zemīte LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore  „Profesore Aleksandra Rolova – patiesi inteliģents cilvēks ar paaudzēs pārmantotām manierēm un stilu, dāma ar izturētu eleganci un neuzspēlētu dabisku pašcieņu, kas sakņojas pirmskara sabiedrības labāko aprindu tradīcijās; attiecībās ar studentiem laipna un pacietīga, reizē arī atturīgi rezervēta.”   Antonijs Zunda LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors „Profesori Aleksandru Rolovu atceros gan kā students, gan kā fakultātes pasniedzējs. No studiju gadiem profesore palikusi atmiņā kā ļoti vitāla, enerģiska, vienmēr optimisma pilna viduslaiku vēstures pasniedzēja. Viņas lekcijas bija interesantas, un viņai veidojās labs kontakts ar studentiem. Interesi izraisīja A.Rolovas zinātniskā darba tēma par Florenci. Tas viss uz tā laika fona bija gana eksotiski. Būdams fakultātes dekāns no 1984.-1988.gadam, atceros izpratni un atbalstu no profesores A.Rolovas puses, tik dažādo tā laika fakultātes problēmu risināšanā.  Profesore  allaž bija toleranta un pretimnākoša. Domāju, ka viņas aizbraukšana uz Vāciju pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija zaudējums fakultātei. Bet tas jau ir cits stāsts.”