CONFERENCE
Izstāde "Valodniekam Jānim Endzelīnam - 150"
Inguna Mīlgrāve, LU Akadēmiskā bibliotēka
2023. gada 17. februārī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Valodniekam Jānim Endzelīnam – 150”.
2023. gads bija nozīmīgs gads ne tikai Latvijas filologu un baltistu, bet arī Latvijas akadēmiskajai saimei. Latviešu valodnieka, baltista un pedagoga Jāņa Endzelīna (1873–1961) 150. dzimšanas diena 2023. gada 22. februārī tika iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Īpašo notikumu ar Jānim Endzelīnam veltītu plašu izstādi atzīmēja arī Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka. Balstoties uz šīs izstādes materiāliem, tapusi virtuālā izstāde.
Izstāde iepazīstina gan ar Jāņa Endzelīna biogrāfiju saistītajiem datiem – bērnība, skolas gaitas, studijas –, gan ar viņa daudzpusīgo zinātnisko darbību, īpašu uzmanību veltot valodnieka saistībai ar Latvijas Universitāti. Atspoguļojot Jāņa Endzelīna darbību, izstādē izmantoti LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā un Misiņa bibliotēkā esošie dokumenti, rokraksti, vēstules, darbu manuskripti un pirmizdevumi, tulkojumi, fotogrāfijas un citi materiāli.
Ieskatu Jāņa Endzelīna darbībā sniedz bibliotēkas fondos esošie Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas materiāli (sēžu protokoli u. c.). Valodnieks piedalījās RLB Zinību komisijas vasaras sapulcēs un Ortogrāfijas komisijas darbībā (1908–1911), izlokšņu materiālu vākšanā, bija Zinību komisijas Valodniecības nodaļas priekšnieks (1922–1940) un Zinātņu komitejas priekšnieks (1938–1940).
Izstādē plaši atspoguļots J. Endzelīna Harkivas periods no 1909. līdz 1920. gadam, kad viņš strādāja Harkivas Universitātē par profesoru. Pēc paša J. Endzelīna atzinuma, tas bija viņa radošās zinātniskās darbības uzplaukums.
Nozīmīgs J. Endzelīna dzīves posms aizsākās 1920. gadā, kad valodnieks, Latvijas Augstskolas aicināts, ieradās Latvijā un uzsāka darba gaitas jaundibinātajā augstskolā, kurā nostrādāja līdz 1950. gadam. Universitātē viņš izveidoja un vadīja Baltu filoloģijas nodaļu (1921–1940). Bagātīgs informācijas avots ir Latvijas Augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes Protokolu grāmata (1919–1922). Par viņa darbību LU liecības glabā studentu un kolēģu – Martas Grimmas, Mārtiņa Rāceņa, Ainas Karlsones – atmiņu un lekciju pieraksti, fotogrāfijas. Interesanta ir sarakste ar Jāņa Endzelīna darba turpinātājiem, kuri savu darbību turpināja trimdā – Edīte Hauzenberga-Šturma, Velta Rūķe-Draviņa, Kārlis Draviņš. Saglabājušies arī materiāli par Jāņa Endzelīna dalību Filologu biedrībā, Latviešu folkloras krātuvē un Latviešu valodas krātuvē.
Liecības par valodnieka darbību LPSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1946–1961) rodamas Martas Rudzītes, Rūdolfa Grabja, Pētera Kļaviņa, Sarmas Kļaviņas un citu valodnieku un laikabiedru saglabātajos materiālos.
Virtuālās izstādes autore - LU Akadēmiskās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Inguna Mīlgrāve
Vizuālo koncepciju un dizainu veidojusi - LU Akadēmiskās bibliotēkas bibliotekāre Vija France
Izstāde "MŪSU ALMA MATER. Fakti. Notikumi. Atmiņas"
Inguna Mīlgrāve, LU Akadēmiskā bibliotēka
2019. gada rudenī Latvijas Universitāte ar daudzpusīgiem pasākumiem svinēja savu simtgadi. Arī LU Akadēmiskā bibliotēka, sveicot Latvijas Universitāti nozīmīgajā gadskārtā, sagatavoja izstādi “Mūsu ALMA MATER. Fakti. Notikumi. Atmiņas”. Balstoties uz šīs izstādes materiāliem, tapusi virtuālā izstāde.
Savā atmiņu stāstījumā par Latvijas Universitāti Jānis Vēliņš (LU sekretārs no 1937. līdz 1944.gadam) atceras: “Kad 1937. gada 1. septembrī sāku strādāt Latvijas Universitātes sekretariātā, toreizējais sekretārs Valdmanis man teica: “Universitāte nav tikai mācību iestāde – tā ir pasaule pati par sevi.”
Mūsu virtuālā izstāde ir veltīta šai pasaulei. Pasaulei, kuras centrālā ass vienmēr ir bijusi un būs students. Virtuālās izstādes pamatu veido stāsti un liecības par to laika posmu, kad, kā atzinis vēsturnieks Arveds Švābe, “studēšana bija kļuvusi gandrīz par nacionālo goda lietu”, tie bija 20. gadsimta 20.–30. gadi. Iejusties šajā laikā palīdz toreizējo studentu Arveda Švābes, Ādolfa Šildes, Arnolda Aizsilnieka, Marisa Vētras, Helmāra Rudzīša, Jāņa Rudzīša u.c. gan nopietnas, gan jautras atmiņas par Latvijas Augstskolas dibināšanas laiku, saviem studiju gadiem un pasniedzējiem – savu Alma Mater.
Mariss Vētra šo universitātes dibināšanas laiku raksturo šādi: “Pēcpusdienās Raiņa bulvāris ņudzēja no piezīmju burtnīcām steidzīgu cilvēku padusēs un portfeļos. (..) Universitātes Raiņa bulvāra vestibils un tā apkārtne bija allaž simtiem studentu piesātināta. Cilvēku pārpilni bija arī Universitātes gaiteņi, laboratorijas un bibliotēka. Pie fakultāšu dekānu durvīm jauni ļaudis stāvēja rindā. Auditorijās studenti sēdēja solos, uz kāpnēm un uz grīdas. Vecāki un prātīgāki studenti, uz lekcijām ejot, ņēma līdzi salokāmu sēdekli.”
Atmiņu stāstus papildina bagātīgs ilustratīvais materiāls no LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas un Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas krājumiem – fotogrāfijas, grāmatas, laikraksti, žurnāli, kalendāri, afišas, ielūgumi, programmas, studentu apliecības un atzīmju grāmatiņas, kā arī citi materiāli. Piemēram, interesantas ir Studentu padomes vēlēšanu afišas, kas liecina par sīvu cīņu starp konkurējošiem sarakstiem.
Pirmā Studentu padome tika ievēlēta 1920. gadā. Pēc autoritatīvā režīma izveides Studentu padomes vēlēšanas vairs nenotika, tās locekļus iecēla rektors. Visefektīgākais bija Studentu padomes darbs komisijās. Darbojās pašvaldības, pašpalīdzības, grāmatnīcas, virtuves, nama būves un nama pārvaldes, studentu dienu, ārlietu, sporta, kā arī budžeta un revīzijas komisija. Izstādē skatāmi materiāli par Studentu virtuvi, kas atradās Vērmanes dārzā, Studentu padomes grāmatnīcu, studentu laikrakstiem un žurnāliem.
Latvijas Universitātes studenti 1938. gadā bija organizēti 21 vīriešu korporācijā un 9 sieviešu korporācijās, piecās konkordijās, 11 vienībās, 14 atsevišķu fakultāšu biedrībās, kā arī pārstāvēja 15 pēc etniskā principa veidotas studentu organizācijas un 13 dažāda tipa apvienības. Ieskatu šo organizāciju dzīvē sniedz statūti, studentu dziesmu grāmatas un lapiņas, ielūgumi uz dažādiem to rīkotajiem pasākumiem. Interesantas ir fotogrāfijas no studentu vienību darba svētkiem, kas tika svinēti mācību gada beigās, un ekskursijām.
Izstādē skatāmi arī materiāli par laika posmu, kad Latvijas Universitāte 1940. gadā pārtapa par Latvijas Valsts universitāti. Jānis Vēliņš par šo laiku raksta: “Jau septembrī visai universitātes dzīvei vajadzēja būt pārveidotai pēc jaunās kārtības, jo 1. oktobrī bija nolikta Latvijas Valsts universitātes oficiālā atklāšana. Ieejot jaunajā aulā, šai dienā katru pārsteidza sarkanā krāsa. Aulas greznošanai tā tiešām nebija taupīta. (..) Rektora paaugstinājuma aizmugurē Ļeņina un Staļina ģīmetne. Apkārt aulai citu mazāk svarīgo “svēto” tēli. Atceros, ka Universitātes un Dziesmuvaras apvienotais koris ērģeļu pavadījumā dziedāja Dunajevska “Varen plaša mana zeme dzimtā”. Dziedot Internacionāli, rektors Paškevičs stāvēja katedrā ar paceltu dūri, tā simbolizējot komunistu solījumu – “nāvi kapitālistiem”. Padomju okupācijas gadu nomainīja vācu okupācijas laiks, kad universitātei tika dots nosaukums “Universitāte Rīgā”.
Studentu dzīvi P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē var iepazīt, ielūkojoties žurnāla “Universitāte” un laikraksta “Padomju Students” lappusēs, kā arī fotogrāfijās, kas atsauks atmiņā studentu celtnieku vienību, sboru un rudens talku laiku.
Lai arī Akadēmiskā bibliotēka Latvijas Universitātes saimei piepulcējās nesen (2009. gadā), to vienmēr ir saistījušas ciešas saiknes ar mūsu Alma Mater.
Virtuālās izstādes autore - LU Akadēmiskās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Inguna Mīlgrāve, vizuālo koncepciju un dizainu veidojusi - LU Akadēmiskās bibliotēkas bibliotekāre Vija France.
Izstāde "Starp Latviju un Zviedriju"
Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas virtuālā izstāde “Starp Latviju un Zviedriju” veltīta valodniecei, folkloristei un pedagoģei Veltai Rūķei-Draviņai (1917–2003) un veidota, pamatojoties uz tāda paša nosaukuma izstādi, kas LU Akadēmiskajā bibliotēkā bija skatāma 2017. gadā – izcilās valodnieces 100 dzimšanas dienas gadā.
V. Rūķe-Draviņa dzimusi dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē 1917. gada 25. janvārī Kauguru pagasta Gaidē. 1939. gadā viņa pabeidza LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu ar maģistra grādu. Fakultātē viņa gatavojās zinātniskajam darbam un kļuva par Jāņa Endzelīna asistenti. Jau studiju gados V. Rūķe-Draviņa uzsāka darbu Latviešu valodas krātuvē. No 1940. gada 25. novembra līdz 1941. gada 1. jūlijam viņa bija tās vadītāja. 1944. gadā V. Rūķe-Draviņa kopā ar dzīvesbiedru Kārli Draviņu devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. No 1948. līdz 1958. gadam viņa bija Lundas Universitātes baltu valodu lektore. 1959. gadā V. Rūķe-Draviņa Stokholmas Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju “Diminutive im Lettischen” (“Deminutīvi latviešu valodā”). No 1959. gada līdz 1969. gadam viņa bija baltu-slāvu valodniecības docente Lundas Universitātē. 1969. gadā V. Rūķe-Draviņa ieguva profesores nosaukumu un amatu vispārējā valodniecībā Stokholmas Universitātē. 1970. gadā Stokholmas Universitātē tika izveidota Baltu valodu katedra, ko viņa vadīja līdz pat aiziešanai pensijā 1983. gadā.
V. Rūķe-Draviņa ir vairāk nekā 300 zinātnisku publikāciju autore. Virtuālajā izstādē ir iespēja iepazīties gan ar viņas pirmo publikāciju Rīgas 2. vidusskolas žurnālā “Urdziņa”, gan ar daudzām citām, kas publicētas Latvijā, Zviedrijā un citur iznākušajos rakstu krājumos. Virtuāli apskatāmi studiju laiku darbu manuskripti, zinātnieces zīmētās kartes un valodniecības ekspedīciju pieraksti. Interesanta ir V. Rūķes-Draviņas plašā korespondence – sarakste ar valodniekiem J. Endzelīnu, A. Ozolu, V. Grebli un citiem. Izstādi papildina fotogrāfijas, kurā zinātniece redzama gan studiju gados, gan ģimenes lokā, kā arī dažādos valodniecībai veltītos pasākumos.
Virtuālās izstādes autore - LU Akadēmiskās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Inguna Mīlgrāve,
vizuālo koncepciju un dizainu veidojusi - LU Akadēmiskās bibliotēkas bibliotekāre Vija France.
“Nekad es nebūšu izdevis pietiekoši daudz grāmatu.”
Grāmatizdevējs Jānis Rapa
Līdz ar Latvijas valsts atdzimšanu radās cerība un pirmās nojausmas par 1912. gadā dibinātās AS “Valters un Rapa” apgāda un grāmatu nama atjaunošanu. Līdz 1940. gadam, kad to nacionalizēja komunistu varas iestādes, apgādam bija nepārvērtējami liela nozīme Latvijas kultūrā, zinātnē un izglītībā. Firma “Valters un Rapa” bija universāls grāmatniecības uzņēmums ar trim lieliem darbības virzieniem: grāmatu sagatavošana izdošanai, iespiešana un pārdošana. Laikā no 1912. līdz 1940. gadam tas izdeva vairāk nekā 3500 grāmatu aptuveni 11 miljonu lielā metienā. “Valters un Rapa” bija vieni no pirmajiem Latvijā, kas apvienoja izdevniecību, spiestuvi, burtu lietuvi, cinkogrāfiju un grāmatu tirgotavu. Tas bija ne tikai viens no lielākajiem grāmatniecības uzņēmumiem, bet arī joprojām ir pirmskara Latvijas grāmatniecības simbols.
1994. gada 10. janvārī publicēja 1939. gada AS “Valters un Rapa” akcionāru sarakstu (83 akcionāri) un divu akcionāru mantinieka Jāņa Rapas jun. aicinājumu atsaukties un pieteikties bijušos akcionārus vai viņu mantiniekus sakarā ar akciju sabiedrības atjaunošanu. Ar bijušo akcionāru un viņu mantinieku reģistrāciju nodarbojās zvērināto advokātu birojs Spāde un Miķelsons Aspazijas bulvārī 24.
Pateicoties Jāņa Rapas jun. un grāmatnīcas ilggadējās vadītājas Skaidrītes Ermansones pūlēm un visas sabiedrības atbalstam, 1994. gada 27. decembrī, piedaloties prezidentam Guntim Ulmanim, grāmatu nams “Valters un Rapa” atguva savu agrāko nosaukumu. Prezidents atzina, ka atjaunojama arī AS “Valters un Rapa”.
1995. gadā “Valtera un Rapas” grāmatveikalā tika uzstādīts bareljefs izcilajiem grāmatizdevējiem A. Valteram un J. Rapam. Bareljefa autors ir tēlnieks Viktors Suškevics.
Kopējie pūliņi vainagojās panākumiem, un 1996. gada 10. maijā tika reģistrēta (reģistrācijas numurs 000329381) AS “Valters un Rapa”. Darbības veids: mācību grāmatu, zinātnisku, beletristikas, mākslas ražojumu un periodikas izdošana, tirgošanās ar grāmatām, mācību līdzekļiem, rakstāmlietām, mūzikas un mākslas piederumiem.
Agrāko akcionāru mantinieki, atjaunojot firmas darbību, vienojās, ka darbosies pēc vecajiem statūtiem un turpinās agrākās labi izkoptās tradīcijas, piemērojot tās mūsdienu apstākļiem, un centīsies izdot tikai vērtīgas grāmatas.
Šajā virtuālajā izstādē ielūkosimies atjaunotā apgāda literārajā devumā.
1996. gada 28. oktobrī tika laista klajā pirmā atjaunotās akciju sabiedrības izdotā grāmata – Annas Brigaderes Kopotu rakstu 2. sējums. Šos rakstus sāka izdot izdevniecība “Liesma”, tagad to turpināja AS “Valters un Rapa”. Tā ir interesanta un sena firmas tradīcija, jo arī 1912. gadā komanditsabiedrība “A. Valters, J. Rapa un biedri” savu darbību uzsāka ar A. Brigaderes darbu izdošanu un arī viņas Kopotos rakstus sāka izdot ar 2. sējumu (1913), jo pirmo sējumu bija izdevis J. Brigadera apgāds.
Pamazām sāk piepildīties Jāņa Rapas reiz teiktais:
“Arī mūsu sabiedrība arvien vairāk sāk saprast, ka grāmata ir liela manta, ka viņa ir visnepieciešamākā manta. Bez grāmatām mēs nevaram pacelties augstākā cilvēcībā. [..] Mūsu sabiedrība, pirkdama grāmatas, sākusi apzināties, ka gara un arī materiālās kultūras drošākais pamats ir – grāmatas, grāmatas kā tautas skolotājas un audzinātājas.”
Izstāde
Andreja Eglīša Latviešu nacionālajam fondam – 70
Inguna Mīlgrāve, LU Akadēmiskā bibliotēka
Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas virtuālā izstāde “Andreja Eglīša Latviešu nacionālajam fondam – 70” veidota, pamatojoties uz izstādes “Jāiet. Iesim. Ejam”, kas bija skatāma LU Akadēmiskajā bibliotēkā (no Misiņa bibliotēkas krājuma) 2017. gadā.
Latviešu nacionālais fonds (LNF) tika dibināts Stokholmā 1947. gada 14. decembrī. Tā galvenais mērķis bija cīņa par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, tautas dzīvā spēka un nacionālās kultūras saglabāšanu, latviešu tautas tiesību un interešu starptautiska aizstāvēšana. Šos uzdevumus AE LNF godam pildījis visus pastāvēšanas gadus, izdodot grāmatas un propagandas materiālus, veidojot filmas, uzstājoties ar ziņojumiem starptautiskos forumos, organizējot protesta akcijas. Fondā darbojies Kārlis Straubergs, Jānis Rutkis, Valdemārs Ģinters, Agnis Balodis, Kārlis Graufelds, Lidija Švābe, Arturs Landsmanis. Fonda darbība cieši saistīta ar Andreja Eglīša vārdu. No 1947. līdz 1998. gadam viņš bija LNF ģenerālsekretārs, pēc tam fonda padomes goda priekšsēdis. Tieši tāpēc pēc A. Eglīša nāves fonds pārdēvēts par Andreja Eglīša Latviešu nacionālo fondu.
Virtuālajā izstādē skatāmas fonda izdotās grāmatas, starp tām tādas kā "These names accuse", "Latvia – country and people", "Persist or perish", "Rusiāde", "Okupētās Latvijas dienasgrāmata" u. c., globālie informācijas biļeteni, skrejlapas, pastkartes, markas, LNF sēžu protokoli, avīžu izgriezumu arhīva materiāli.
Kopš 1990. gada galvenais fonda darbības virziens ir ekonomiskais atbalsts daudzbērnu un trūcīgām ģimenēm, jauniešiem ar īpašām vajadzībām, datoru dāvinājumi lauku skolām. Andreja Eglīša LNF vienmēr ir gājis un iet Latvijas brīvības ceļu.
Kārlis Egle (1887–1974) latviešu grāmatnieks, bibliogrāfs, literatūrvēsturnieks un tulkotājs. Ilgus gadus bijis Misiņa bibliotēkas vadītājs (1925–1952) un galvenais bibliogrāfs (līdz 1966). Izstāde Kārlis Egle – reminiscences veidota, izmantojot Kārļa Egles rakstītās piezīmes jeb kā viņš pats teica – dienas piezīmes. Sākotnēji piezīmes rakstītas tikai personiskām vajadzībām, vien ar laiku to autors apzinājies to iespējamo kultūrvēsturisko nozīmi. Izstādē aptverts laika posms no 1920. gada līdz 1943. gadam. Šķirstot dienasgrāmatas lappuses, mums rodas iespēja no cita skatu punkta iepazīt Aleksandru Čaku, Jāni Ziemeļnieku, Frici Dziesmu, Pēteri Ērmani, Ivandi Kaiju, Zentu Mauriņu, kā arī daudzus citus 20. gadsimta 20., 30. gadu rakstniekus un sabiedriskos darbiniekus, ar Kārļa Egles acīm paraudzīties uz tā laika kultūras dzīvi un sabiedriski politiskajiem notikumiem.
