CONFERENCE
2025. gada 31. oktobrī apritēs 190 gadi kopš izcilā latviešu folklorista, publicista, dzejnieka, rakstnieka, pedagoga un jaunlatviešu kustības dalībnieka dzimšanas. Par viņa izcilāko sniegumu tiek atzīta latviešu tautas dziesmu, dainu, apkopošana, sistematizēšana un publicēšana krājumā “Latvju dainas”. Taču nav jāaizmirst viņa nopelni tautas izglītošanas laukā. Viņš bija latviešu etniskās pašapziņas modinātājs, pirmās iespiestās Baltijas ģeogrāfijas grāmatas “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” autors, pirmais latviešu bibliogrāfs, populārzinātniskā publicistikas stila iedibinātājs, enciklopēdists. [Vīksna 2025] Šajā rakstā aplūkoti vairāki Krišjāņa Barona populārzinātniskie raksti.
Atzīmējot Krišjāņa Barona (1835 – 1923) 190 jubileju, no 20. oktobra līdz 7. novembrim Humanitāro zinātņu bibliotēkā būs skatāma ekspozīcija “Krišjānim Baronam 190”, kur varēs iepazīties ar Krišjāņa Barona darbu izdevumiem, pārpublicējumiem un laikabiedru publikācijām par Baronu.
Krišjāņa Barona darbība žurnalistikā
Krišjānis Barons sāka publicēt pirmos populārzinātniskos rakstus laikrakstā “Mājas Viesis” savu studiju laikā Tērbatas Universitātē (1856 – 1960) un kopš 1862. gada turpināja rakstīt “Pēterburgas Avīzēs” kā laikraksta līdzstrādnieks un vēlāk kā tā faktiskais redaktors. [Baumanis 1935: 124–126, 185] Rakstu tēmu loks ir ļoti plašs – astronomija, meteoroloģija, fizika, ķīmija, ģeogrāfija, zooloģija, lauksaimniecība, tehnika, etnogrāfija, valodniecība, vēsture, pedagoģija, veselības kopšana, svarīgi notikumi pasaulē utt., [Vīksna 2025] kas lasītājam tiek piedāvāts vienkāršā, visiem saprotamā valodā.
Krišjāņa Barona populārzinātniskie raksti, jeb kā tos nodēvējusi 1924. gadā dibinātā “Krišjāņa Barona Biedrība” – apcerējumi, vienkopus publicēti 1928. gadā izdotajā krājumā “Krišjāņa Barona Raksti. I., Dzejas, stāsti, zobgalības, populārzinātniski un sabiedriski raksti” [Barons 1928]. Krājumā, kas iznāca 5 gadus pēc Krišjāņa Barona nāves, viņa publikācijas sistematizētas nodaļās, kuru nosaukumi daļēji sakrīt ar krājuma apakšvirsrakstā uzskaitītajiem.
Zvaigznes, Saule un Mēness
Tā kā Krišjānis Barons Tērbatā studēja matemātiku un astronomiju, tad viņa pirmie raksti “Mājas Viesī” ir par astronomiju. Vispirms apjomīgs raksts “Zvaigznes” (1856), kur viņš skaidro zvaigžņu, zvaigznāju un planētu sakarības visumā, sākumā aprakstot dažādus ticējumus un māņticības par zvaigžņoto debesi, lai tos atspēkotu.
“Tiesa, ne ikvienam tā dāvana dota, saules un zvaigžņu ceļus pie debess aprēķināt, bet katram gan pienākas šos debess spīdekļus par augstiem radījumiem atzīt, nekā turēt par zelta naglas galviņām jeb debess velvē ieurbtiem caurumiem, kur tā debesīgā uguns caurspīd, jeb ar’ par svecēm, ko Dievs priekš mums tumšā naktī iededzinājis u.t.j.pr., kā to citkārt ticēja un kā daudz vēl šodien aplam tic.” [Barons 1928: 147]
Barons iedala zvaigznes vairākās kategorijas – “[...] zvaigznes, ko tāpat ar acīm pie debesīm ieraugām [...]”, kas “rādās cieti pie debess velves piekaltas būt; mēs viņas tādēļ sauksim par stāvējām zvaigznēm.” Tās ir zvaigznes, kas “ar savu īpašu spožumu” atšķiras “no tām tumšām pasaules lodēm, kas apkārt mūsu sauli tek un savu spožumu no saules dabū [...] Varbūt, ka arī ap viņām [zvaigznēm] tumšas pasaules lodes riņķo un savu gaišumu un siltumu no tām dabū [...].” [Barons 1928: 154–155] Planētas Barons nosauc par gājējām-zvaigznēm, jo “tām savs īpašš ceļš un tās drīz pie šīs, drīz pie tās zvaigznes nostaigā.” [Barons 1928: 155] Jau iepriekš tekstā Barons apraksta zodiaka zīmes un ar tām saistītās māņticības. Tiek pieminētas arī komētas jeb astaiņās zvaigznes un krītošās zvaigznes, kas “nevaid zvaigznes, bet pavisam citas dabas lietas [...]” [Barons 1928: 153] Skaidrodams par zvaigznēm un citām debesu parādībām, Krišjānis Barons tomēr uzsver, ka katram vajag savu īpašu amatu prast, ko labi pārzina un labi veic, un tāpēc “arī par zvaigznēm padoms jāprasa pie astronomiem jeb mācītiem vīriem, kas dienu mūžu ar debess aplūkošanu darbojas.” [Barons 1928: 154]
Nākamajā rakstā “Saule” (1856) Barons, izklāstot savas domas, ieviesis skeptisko “veco Pēteri”, kas apšauba viņa apgalvojumus par Saules izmēru, attālumu no Zemes, Zemes orbītu ap Sauli, utt. “Bet redzēju veco Pēteri pirmīt šķību ģīmi taisām? Ā, zinu gan to vainu, tam nepatika, ka teicu, saule liekot zemi ap sevi tecēt. Viņš savā prātā domā: nu tas gan mums grib niekus iestāstīt, bet paldies Dievam, vēl ikviens, kam Dievs acis devis, katru baltu dieniņu var redzēt, ka saule ap zemi tek, un ne zeme ap sauli.” [Barons 1928: 157–158]
Autors vecajam Pēterim skaidro, ka ar Zemi un Sauli esot tāpat kā ar ceļmalas kokiem, kas šķiet skrienam mums garām, kad ātri braucam tiem garām. Lai veco Pēteri pārliecinātu, autors viņu aicina “izvizināties”. “Kāpsim mūsu zemeslodei mugurā, dosim piešus sānos un laidīsim vaļā [...], un es tad skaidri tev varēšu rādīt, ka saule tāpat kā viņi koki ceļmalā sāk mums pretī tecēt.” [Barons 1928: 158] Barons izvada veco Pēteri cauri visai diennaktij, skaidrojot, ka Zeme ir apaļa un griežas vispirms ap savu asi un ap Sauli.
Ļoti interesants ir Barona fantāzijas raksts “Nieki, kas nav nieki, jeb zemes un viņas iedzīvotāju aprakstīšana no kāda mēnesnieka” (1857). Raksts ir pamācošs, iztēles pilns un viegli ironisks. Raksta pirmā rindkopa dod ieskatu, ko viņš ar šo rakstu vēlas pateikt.
“Kad citus par pasauli un zvaigznēm gribam pamācīt, tad, zināms, pienākas cieti pie tiesas un taisnības vien turēties un nevis to debesu plašumu ar viņa pasaulēm šā tā pēc savas gribas un patikšanas izlikt un grozīt. Bet kad no zemes lietām runājam, tad ne ikreizes mēdzam tik dievatiesīgi būt [...]” [Barons 1928: 189]
Autors liek paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas. Kāds Mēness iedzīvotājs apmeklējis Zemi, tad atgriezies uz Mēness un stāsta par uz Zemes piedzīvoto. Barons apraksta reālas Zemes un Mēness fiziskās atšķirības (lielāks smaguma spēks uz Zemes), kā arī negācijas Zemes cilvēku starpā (mantrausība, augstprātība, visa atšķirīgā noliegšana, utt.), par kurām mēnesnieks brīnās.
“To tik gribu no sava ceļa pieminēt, ka pulku grūtāki bij no turienes šurp attapt, nekā no šejienes turp. Protat to varenu spēku, ar ko tā zeme visu, kas tai tuvojas, pie sevis rauj, nebūt nevar salīdzināt ar mūsu mēneša lēnu pievilkšanu; un tāpēc es nu arī saprotu, kāpēc tas lielākais pulks viņas iedzīvotāju visu tīko pieraut un sagūt.” [Barons 1928: 189]
Mēnesnieks atstāsta arī ar Mēnesi saistītās māņticības, ticējumus un teikas – vīrs ar ūdens nēšiem, “uguns vēmēji kalni” uz Mēness, kas izsviežot akmeņus uz Zemi un kādu tie pat esot nosituši, nelaimes, ko izraisot vecs Mēness, utt. Mēnesnieks baidās atzīties, ka ir no Mēness, jo cilvēki ir nežēlīgi viens pret otru, “tāpēc svešinieks būdams jau nemaz nevarēju cerēt uz žēlastību”. Savu stāstu viņš beidz ar vārdiem “un šo to vēl mēnesim pārmeta, kur paši vien vainīgi, bet to tiem nemaz nevar ieteikt; tāpēc Dievam teicu, kad varēju atkal šurp doties uz mūsu mīļu mēnesi.” [Barons 1928: 192]
Raksta beigās Barons no fantāzijas pasaules atgriežas īstenībā ar vārdiem: “Kas jūs viņu reiz ziņu par mēnesi prātīgi caurlūkojuši, jūs arī zināsiet, ko rakstītājs caur šo stāstu jums gribēja mācīt.” [Barons 1928: 192]
Dzīvās dabas likumi
Nozīmīgs ir “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā publicētais raksts “Mūžīgs kara lauks”, kurā Barons pirmais popularizē Darvina mācību. Dabā valda nepārtraukta cīņa, kurā uzvar tikai spēcīgākais.
“Tādā vīzē ir daba liels kara lauks, kur viens ar otru cīkstas, viens otru meklē nomākt nevien caur savu stiprumu un plēsību, bet arī caur savu lielāku vaislību, caur savu sīkstāku dzīvību, caur savu žiglāku barības panākšanu un tā j. pr.” [Barons 1928: 218]
Taču Barons atzīst, ka uz šo cīņu nav jāraugās kā uz kaut ko sliktu, norāda, ka dabā viss attīstās un dzīva radība labāk piemērojas apstākļiem, evolucionē.
“Bet labi apdomādami atrodam, ka daba caur šo kaŗu savus radījumus nevien uztur, bet arī pārlabo un pilnīgākus dara. [...] Tāpēc varam ar mierīgu prātu uz šo karu skatīties, jo mūžam tas spēcīgākais, veselākais, mundrākais un gudrākais paliek uzvarētājs, un pasaule, lai gan pamazām, taču iet uz priekšu.” [Barons 1928: 218, 220]
Īsajā rakstā “Ļaužu veselības kopšana” (1863) Barons pieskaras slimību profilakses un veselīga dzīves veida jautājumiem, runā par kaitīgajiem ieradumiem un ārstu atbildību cilvēku izglītošanā.
“Daudz no šīm slimībām cēlās caur pašu ļaužu neprātīgu dzīvi, caur ļaunām vectēvu ieražām un māņu ticību un t. j. pr. [...] Un īpaši par to ir jāgādā, lai cilvēks pie laika var no slimībām izsargāties, un nav jāgaida, kamēr tas caur neprašību slims palicis, lai to ar zālēm varētu ārstēt.” [Barons 1 1928: 259]
Iedziļinoties Krišjāņa Barona publicistikas pasaulē, iespējams atrast vēl daudz interesantu, noderīgu un asprātīgu atziņu. Visas pieminētās grāmatas iespējams pasūtīt Latvijas Universitātes bibliotēkā (uzspiežot uz hipersaitēm). Pasūtiet, un varbūt arī jūs ko interesantu atradīsiet!
Literatūra
Barons, Krišjānis, Krišjāņa Barona raksti. I., Dzejas, stāsti, zobgalības, populārzinātniski un sabiedriski raksti – Rīga : Krišjāņa Barona Biedrības izdevums, 1928, 415, [1] lpp.
Baumanis, Arturs. Krišjānis Barons. Dzīve un darbi. – Rīga, Krišjāņa Barona biedrības apgāds, 1935, 398 lpp.
Jansons, Jānis Alberts, Tautiskās atmodas laikmeta darbinieki: Alunāns, Barons, Brīvzemnieks – Rīga : Militārās literatūras apgādes fonds, 1939, 408 lpp.
Vīksna, Māra. Krišjānis Barons. Izgūts no Nacionālā enciklopēdija (Atjaunots 2025. gada 6. maijā): https://enciklopedija.lv/skirklis/159293-Kri%C5%A1j%C4%81nis-Barons, skatīts 14.10.2025
