Biogrāfija

Profesora J. Auškāpa biogrāfija

Profesors Jūlijs Auškāps dzimis 1884. gada 2. jūnijā Cēsu apriņķa Baižkalna pagasta skolā, netālu no Raunas. Viņa tēvs Jānis Auškāps bija Baižkalna pagasta skolas skolotājs.J. Auškāps ieguva pamatizglītību pie sava tēva pagasta skolā, no 1896. gada līdz 1899. gadam viņš mācījās K. Millera (Zariņu Kārļa) privātskolā Cēsīs. Pēc tam J. Auškāps mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, kuru 1902. gadā pabeidza ar godalgu. Pēc skolas beigšanas viņš strādāja vienu gadu par mājskolotāju Novgorodas guberņā Krievijā. No 1903. līdz 1910. gadam J. Auškāps studēja Nikolaja I Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta ķīmijas nodaļā. Savā zinātniskajā darbībā un pētniecībā viņš pievērsās sintētisko krāsvielu ķīmijas un tehnoloģijas nozarei. No 1903. līdz 1913. gadam J. Auškāps intensīvi veica pētniecisko darbu sadarbībā ar docentu A. Poraju Košicu, apmeklēja Krievijas un Polijas manufaktūras uzņēmumus, izstrādāja jaunu metodi tekstilšķiedras krāsošanā un publicēja savus pētniecības rezultātus Krievijas un ārzemju zinātniskajos žurnālos. J. Auškāps bija Krievu tehnikas biedrības biedrs, no 1910. līdz 1913. gadam lasīja lekcijas ķīmijā Krievu tehnikas biedrības vakara kursos strādniekiem Pēterburgā, no 1911. gada līdz 1914. gadam viņš bija docents Pēterburgas Augstākos sieviešu kursos. No 1911. – 1914. gadam J. Auškāps bija līdzstrādnieks izdevumā „Tehniskā enciklopēdija”, 1913. gadā J. Auškāpu uzņēma Krievu fizikas un ķīmijas biedrībā. 1914. gada vasarā J. Auškāps devās zinātniskā komandējumā uz Vidusāziju, lai iepazītos ar vietējām krāsošanas tradīcijām Buhārā un Hivā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, J. Auškāps tika iesaukts armijā un piedalījās karadarbībā. 1915. gada janvārī viņš tika ievainots un evakuēts uz Pēterburgu. No 1915. gada jūnija J. Auškāps darbojas ķīmiskajā kara rūpniecībā Volgas apgabalā u.c. Krievijas rajonos. Viņš tiek norīkots darbā Krievijas Galvenās artilērijas pārvaldes Sprāgstvielu gatavošanas komisijā akadēmiķa V. Ipatjeva vadībā. 1917. gadā J. Auškāpu iecēla par Volgas rajona Ķīmiskās rūpniecības demobilizācijas komisijas priekšsēdētāju. Viņš organizēja tehniskā saharīna ražošanu Kazaņas gāzes fabrikā. Uzturēdamies Kazaņā, J. Auškāps dzīvoja gāzes fabrikas direktora Hermaņa Pikeringa ģimenē, kur iepazinās ar viņa sievas māsu Veru Baranovu, dzimušu Galovkinu. J. Auškāps un Vera Baranova apprecējās 1918. gada 15. jūnijā.Sākoties pilsoņu karam, arī Kolčaka valdība iesaista J. Auškāpu darbā ķīmiskajā rūpniecībā. Pēc Pilsoņu kara beigām padomju vara J. Auškāpu apcietina un nometina dažādās koncentrācijas nometnēs un Jekaterinburgas cietumā. 1919. gadā pēc atbrīvošanas no cietuma J. Auškāps kļuva par Jekaterinburgas Urālu kalnu institūta docentu, pēc tam profesoru. Šajā amatā viņš strādāja no 1920. gada 1. janvāra līdz 1. septembrim. 1920. gada septembrī J. Auškāps ar kundzi Veru un audžumeitu Nadeždu atgriezās Latvijā un iesaistījās darbā Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātē. Papildus darbam LU viņš mācīja ķīmiju Roberta Klaustiņa ģimnāzijā, vadīja Latvijas Tautas universitātes Dabaszinātņu nodaļu. 1920. gada 22. oktobrī viņu iecēla par LU Ķīmijas fakultātes docentu un 1921. gada 4. maijā par vecāko docentu ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā.  No 1922. gada līdz 1924. gadam J. Auškāps bija Ķīmijas fakultātes sekretārs, 1923., 1924., 1926. – 1933., 1938., 1939. gadā viņš bija Ķīmijas fakultātes delegāts Universitātes padomē. No 1924. gada līdz 1926. gadam J. Auškāps bija Ķīmijas fakultātes dekāns. Otru reizi par dekānu viņu ievēlēja 1933. gada maijā, bet, tā kā viņš tai pašā laikā tika ievēlēts par LU rektoru, viņu atbrīvoja no dekāna pienākumiem. LU J. Auškāps turpināja Pēterburgā iesākto pētniecisko darbību krāsvielu fizikālajā ķīmijā un tehnoloģijā, īpaši pievēršoties spektroskopijas metodei. 1930. gada 8. oktobrī J. Auškāps LU Ķīmijas fakultātē aizstāvēja doktora disertāciju „Kvantitatīvi pētījumi par organisko krāsvielu absorpcijas spektriem”. Pēc disertācijas aizstāvēšanas J. Auškāpam tika piešķirts ķīmijas tehnoloģijas doktora grāds un 1930. gada 7. novembrī viņu ievēlēja par profesoru organiskās ķīmijas tehnoloģijā. LU Ķīmijas fakultātē profesors J. Auškāps lasīja lekciju kursus ķīmisko šķiedrvielu un krāsvielu tehnoloģijā, ādas tehnoloģijā, sintētisko ārstniecības preparātu tehnoloģijā, kā arī sniedza ievadu ķīmijas tehnoloģijā farmaceitiem. 1926., 1936. un 1938. gadā profesors J. Auškāps devās arī zinātniskos komandējumos uz ārzemēm. 1931. gadā viņš vadīja ķīmijas studentu ekskursiju uz Poliju. 1933. gada 16. maijā profesoru J. Auškāpu ievēlēja par LU rektoru. Profesors J. Auškāps bija LU rektors no 1933. gada 1. jūlija līdz 1937. gada 1. jūlijam. Viņa darbības laikā tika pieņemti vairāki nozīmīgi lēmumi un likumdošanas akti, kas sekmēja augstākās izglītības un zinātnes attīstību - likums „Par atvaļinājumiem Latvijas Universitātes mācības spēkiem zinātniskām studijām”, „Par Latvijas Universitātes zinātniskās pētniecības fondu”, LU mecenāta K. Morberga fonda statūti, likums par mācību grāmatu apgādniecības fondu u.c. lēmumi. 1935. gadā tika pabeigti LU Lielās aulas būvdarbi, 1937. gadā svinīgi tika atklātas arī LU Lielās aulas ērģeles. 1938. gada 18. augustā prezidents Kārlis Ulmanis iecēla profesoru J. Auškāpu par izglītības ministru. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1940. gada 21. jūnijam, kad padomju vara atcēla K. Ulmaņa izveidoto Ministru kabinetu. Izglītības ministra J. Auškāpa darbības laikā 1939. gada tika nodibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, profesors J. Auškāps veica Latvijas profesiju kameras organizēšanu veidošanu un piedalījās tās darbībā, vadīja arī Uzvaras laukuma izbūves projektu konkursu. Būdams izglītības ministrs, profesors J. Auškāps piedalījās daudzos sabiedriskos pasākumos, viņa priekšlasījumi, raksti un runas guva sabiedrībā lielu popularitāti. Profesors J. Auškāps apkopoja savas runas un rakstus grāmatā „Zinātnei un Tēvijai”, kas iznāca 1938. gadā.Līdztekus akadēmiskajai un zinātniskajai darbībai profesors J. Auškāps piedalījās arī vairāku zinātnisku un sabiedrisku organizāciju darbā Latvijā un ārzemēs. Viņš bija Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas biedrs kopš 1932. gada, no 1922. gada bija Latvijas Ķīmijas biedrības sekretārs, no 1927. gada līdz 1928. gadam bija biedrības priekšsēdētāja vietnieks, no 1933. gada līdz 1934. gadam - priekšsēdētājs. No 1936. gada 22. jūnija līdz 27. jūnijam profesors J. Auškāps kā LU Ķīmijas fakultātes pārstāvis piedalījās Pasaules spēka konferencē Londonā. Profesors J. Auškāps bija Francijas ķīmiķu biedrības un Starptautiskās ādas rūpniecības ķīmiķu savienības biedrs. 1927. gadā viņš kļuva par Romas starptautiskā lauksaimniecības institūta zinātniski tehniskās komisijas locekli. J. Auškāps darbojās Latvijas Bioloģijas biedrībā un Latvijas skolotāju biedrības augstskolu mācību spēku grupā, bija a/s „Degviela” padomes un tehniskās komisijas priekšsēdētājs. No 1922. gada J. Auškāps izpildīja Finansu ministrijas sērkociņu cenu regulēšanas komisijas locekļa pienākumus, bija LU studentu biedrības „Dziesmuvara”, LU Ķīmijas fakultātes studentu biedrības, Rīgas Zooloģiskā dārza un Cēsu pagasta lauksaimniecības biedrības goda loceklis. Par ieguldījumu zinātniskajā un sabiedriskajā darbā profesors J. Auškāps saņēmis arī vairākus apbalvojumus. Profesors J. Auškāps 1934. gadā tika apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni un 1938. gadā – ar II šķiras Triju zvaigžņu ordeni, 1938. gadā J. Auškāps saņēma I šķiras Atzinības krustu. J. Auškāps ir saņēmis arī ārzemju apbalvojumus – I šķiras Zviedrijas Ziemeļu zvaigznes ordeni, Zviedrijas karalisko teātru sudraba medaļu, Lietuvas II šķiras Gedimina ordeni, Somijas II šķiras Baltās rozes ordeni, Vatikāna II šķiras Sv. Silvestra ordeni, un Francijas goda zīmi  Palmes Academiques un Francijas akadēmijas goda balvu Officier d’ Academie. Vasarās profesors J. Auškāps uzturējās tēva mājās „Ķesās” Cēsu apriņķī netālu no Baižkalna pagasta skolas. Trīsdesmito gadu sākumā viņš pārdeva „Ķesas” un iegādājās lauku īpašumu netālu no Cēsīm – „Vāļus”. Tur J. Auškāps kopā ar ģimeni atpūtās no darba pilsētā, iekopa dārzu. Viņa lauku mājās bieži viesojās LU mācībspēki, Izglītības ministrijas darbinieki, ārzemju viesi. „Vāļos” laipni tika uzņemti J. Auškāpa LU darba biedri – matemātiķis Edgars Lejnieks, vēsturnieks Arnolds Spekke, teologs Voldemārs Maldonis, ķīmiķi Alfreds Petrikalns un Augusts Kešāns, kā arī farmaceits Eduards Zariņš un arhitekts Pauls Kundziņš. 1935. gada vasarā LU rektoru „Vāļos” apciemoja Latvijas korporāciju savienības prezidiju konventa pārstāvji, kas iemīļotajam rektoram pasniedza sudraba kausu ar visu korporāciju vapeņiem. 1940. gadā 21, jūnijā izglītības ministrs J. Auškāps demisionēja kopā ar pārējo Ulmaņa valdību. Pēc demisijas J. Auškāps iesniedza lūgumu LU rektoram M. Prīmanim par iespēju strādāt par pilnas slodzes profesoru LU Ķīmijas fakultātē, ko M. Prīmanis pieņēma. Taču jaunieceltais LU rektors J. Paškevics 1940. gada oktobrī atbrīvoja viņu no profesora pienākumiem, kā „vecās apspiedējas varas izpausmes nesēju”. Profesoram J. Auškāpam tika noteikts daļējs mājas arests, viņš nedrīkstēja iziet no dzīvokļa bez milicijas darbinieka pavadības. 1940. gada nogalē ar varas iestāžu rīkojumu viņam bija jādodas prom no Rīgas. Viņš kopā ar sievu Veru apmetās savās lauku mājās „Vāļos”. J. Auškāpam neizdevās nekur dabūt darbu un viņš ir spiests dzīvot no ietaupījumiem. 1941. gada 8. jūnijā Cēsu apriņķa NKVD nodaļa izdeva pavēli J. Auškāpa arestam, taču nepaguva to īstenot. 1941. gada 14. jūnijā J. Auškāps un viņa sieva Vera tika deportēti. Vera Auškāpa tika nometināta Krasnojarskas apgabalā, 1956. gadā viņa atgriezās no izsūtījuma un apmetās meitas Nadeždas vīra – tēlnieka Kārļa Jansona – mājās „Siļķēs” Cēsīs. V. Auškāpa mirusi 1960. gadā.Profesoru J. Auškāpu nometināja Severouraļskas gulaga Sosvjas ciemata darba nometnē. 1941. gada 17. novembrī tur tika atjaunota Cēsīs iesāktā krimināllieta pret J. Auškāpu, nometnē viņu pratināja un 21. decembrī arestēja. Pēc vairākām pratināšanām viņu 1942. gada 13. februārī pārveda uz Sverdlovskas (bijušo Jekaterinburgas) cietumu, kurā viņš jau bija ieslodzīts 1920. gadā Pilsoņu kara laikā. Profesoru J. Auškāpu apsūdzēja par piedalīšanos „Igauņu un latviešu glābšanas komitejā”. Par tās organizēšanu tika apsūdzēti 38 cilvēki – latviešu un igauņu inteliģences pārstāvji. Glābšanas komitejas mērķis esot bijis sarīkot nometnē bruņotu sacelšanos, atbruņot sardzi, atbrīvot ieslodzītos, sagrābt ieroču un pārtikas noliktavas. Apsūdzībā pret J. Auškāpu tika norādīts, ka viņš esot viens no galvenajiem kontrrevolucionārās sacelšanās organizācijas un bruņota dumpja organizētājiem un vadītājiem, sistemātiski veicis ieslodzīto vidū kontrrevolucionāru fašistisku aģitāciju apmelojumu un sakāvnieciskuma garā, cildinot fašistisko iekārtu un armiju. J. Auškāps savās liecībās kategoriski noliedz bruņotas sacelšanās plānošanu, arī viņa nostāja pret īpašas komitejas dibināšanu esot bijusi noraidoša. Viņam neesot zināms, ka tāda arī būtu izveidota, kā arī nekas nav zināms par pretpadomju darbību. Tomēr J. Auškāps tika atzīts par vainīgu un 1942. gada 15. jūlijā Sverdlovskas NKVD pārvalde īpašā apspriedē nolēma piespriest J. Auskāpam nāvessodu par līdzdalību pretpadomju sacelšanās organizēšanā un dzimtenes nodevībā. 1942. gada 3. augustā spriedums tika izpildīts. Ilgus gadus padomju laikā profesora J. Auškāpa vārds tika noklusēts, viņa zinātniskos sasniegumiem un nopelnus ķīmijas zinātnes attīstībā tika aizliegts pieminēt. Pirmais J. Auškāpa piemiņas pasākums notika tikai Tautas atmodas laikā, 1989. gada 21. novembrī, Rīgā Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, kur piedalījās arī J. Auškāpa meita Nadežda Jansone un mazdēls tēlnieks Andrejs Jansons. Piemiņas pasākumā ar referātu uzstājās akadēmiķis J. Stradiņš, profesoru J. Auškāpu kā profesoru un rektoru atcerējās viņa studenti. 1974. gadā pie Latviešu Nacionālā fonda Stokholmā tika nodibināts profesora J. Auškāpa piemiņas fonds, kas bija paredzēts nacionālās kultūras un izglītības sekmēšanai. Ar fonda atbalstu tika izdots arī J. Auškāpa grāmatas „Zinātnei un Tēvijai” 3. izdevums 1993. gadā Latvijā.     J. Auškāpa ģimene     J. Auškāps atpūtas brīžos    J. Auškāpa lauku mājas "Vāļi"